Viesturu pagasta pašā attālākajā stūrī, kur aiz novadgrāvja jau sākas Sesavas pagasts, saimnieko Raimonds Kazbuķis.
Viesturu pagasta pašā attālākajā stūrī, kur aiz novadgrāvja jau sākas Sesavas pagasts, saimnieko Raimonds Kazbuķis. Viņa tīrumos, kas pārsniedz 360 hektāru un divu pagastu robežas – Viesturu un Vircavas –, rudeņos tiek novākta laba graudu un cukurbiešu raža.
Katrs aizbrauca ar savu traktoru
Raimonds Kazbuķis ir liepājnieks un tikai pēc valsts sadales nokļuvis Zemgales pusē. 1971. gadā viņš absolvēja LLA Agronomijas fakultāti un tika nosūtīts uz Bauskas rajona kolhozu «Padomju Latvija», lai strādātu par agronomu. Jau pēc gada viņš kļuva par padomju saimniecības «Zālīte» direktoru, bet pēc sešiem gadiem – par padomju saimniecības «Bērstele» direktoru un pildīja šo pienākumu līdz 1991. gadam, kad «Bērstele» viena no pirmajām rajonā izjuka. Raimonds stāsta, ka jukas bijušas iespējami godīgas: «Mēs necentāmies kādu apdalīt – bija kopīgs īpašums, ko arī kopīgi sadalījām. Katrs dabūja to, ar ko strādāja, – traktorists aizbrauca ar traktoru, lopkopējas paņēma govis, šoferi – mašīnas un tā tālāk. Sliktākā situācija bija palīgstrādniekiem – viņi ieguva tikai pajas, ko par nelielu naudu pārdeva, līdzekļus nodzēra un tagad ir pliki un nabagi.» Bet kas tad palika direktoram? «Es ieguvu dienesta mašīnu un tukšu seifu. Tolaik neviens negribēja ņemt celtnes – fermas, šķūņus. Cilvēki bija apjukuši un nezināja, ko ar to darīt. Arī es nekāroju tādus īpašumus, bet vēlāk tomēr nolēmu vienu fermu iegūt par pajām. Domāju, ka varēšu būvmateriāliem izmantot. Aizbraucu ekskursijā uz Itāliju, kad atgriezos, mans jauniegūtais īpašums jau bija nojaukts… Zeme man vienmēr ir bijusi tuva, arī pieredze šai darbā liela, tāpēc sāku pats saimniekot.»
Dieva pamests nostūris – Mūrnieki
«Vieta, kur tagad atrodas manas mājas, bija nemeliorēts lauks, kur ļaudis vajadzības gadījumā varēja nozust no citu acīm – iedzert šņabīti, pamīlēt meitas vai vienkārši pagulšņāt vienatnē. Bet zeme tur bija auglīga, tāpēc jau sovhoza laikos iestājos par to, lai platības meliorētu. Rakstīju lielajos rajona piecgades plānos, cīnījos, cīnījos līdz beidzot man izdevās. Nomaļais stūris kļuva par apsaimniekojamu. Kad saimniecība izjuka, nolēmu pats šai vietā saimniekot. Ļaudis vēl pārmeta, ka es ar nolūku tā par šo vietu esot cīnījies. Bet vai tad tolaik varēja zināt, ka mēs paši kļūsim par saimniekiem savā zemē?» prāto Raimonds.
Zemnieku saimniecība nodēvēta par Mūrniekiem, un pamazām sākti darbi: «Tolaik tur bija tikai koki – nekā vairāk. Bet vai var vēlēties Zemgalē labāku vietu mājai kā koku ieskautu pleķīti? Uzcelt var visu, bet manis stādītie koki mana mūža laikā neizaugtu tik lieli.»
Lopkopība Zemgalē ir nerentabla
Kad varēja pieprasīt zemi lietošanā, Raimonds saņēma 50 hektāru, ar ko arī saimniekošana sākās. «Turējām desmit ragulopu un ap simts cūku. Nodarbināta bija visa ģimene. Nedaudz audzējām arī cukurbietes. No padomju saimniecības neko nesazagos, toties noderēja agrāk nodibinātie kontakti. Latgales pusē varēja dabūt diezgan lētu cukurbiešu novākšanas tehniku – viņi ar to bija mēģinājuši novākt lopubietes, bet tas taču nav iespējams! Ar lopkopību ātri aprāvāmies, jo sapratām, ka nav lietderīgi Zemgales auglīgās zemes izmantot lopbarības gādāšanai. Izrēķināju, ka, audzējot graudus un cukurbietes, zeme dod trīsreiz lielāku atdevi nekā, ja tajā ir pļavas, kur ganās govis. Cūkkopība vēl varētu būt rentabla, bet vajadzīgi savi nosacījumi – ēdināšana ar sauso, sabalansēto barību un labas kūtis. Man tādu nebija, un tik ātrā laikā arī uzcelt nevarēju. Tomēr domu par kūtīm vēl neesmu atmetis.»
Ar cukurbietēm nekad neko nevar zināt
«1998. gadā man ļoti paveicās, jo tieši tolaik nolēmu paplašināt cukurbiešu audzēšanu. Valdība noteica kvotas, un es ieguvu pastāvīgo skaitli – četrus tūkstošus tonnu. Cukurbiešu audzēšana ir īsti piemērota mūsu zemēm. Daudzi zemnieki apskauž mūs, jo varam iegūt lielu peļņu, taču jārēķinās, ka šīs kultūras audzēšana ir neprognozējama, tāpēc tikpat ātri varam arī bankrotēt. Lai tiktu pie labas ražas, cukurbiešu audzēšanā jāiegulda vismaz 400 latu uz hektāru, taču, ja gadās nepiemēroti laika apstākļi un ieguldīto neizdodas dabūt atpakaļ, tu esi bankrotējis. Pērnā sezona nebija nekāda labā, jo 7. septembrī mūsu zonā nolija pēdējais lietus – īstajā sakņu briešanas periodā slapjuma pietrūka. Vēlāk, novācot bietes, to saknes lūza un liela daļa palika zemē. Muļķis tas, kas šo naudu no zemes nepacēla! Mani strādnieki izcēla ap simts tonnām biešu – tas ir daudz, taču vēl vairāk palika zemē. Tāpēc es uzsveru vēlreiz, ka cukurbietes ir ekonomiski izdevīga, bet riska kultūra. Ja tomēr izdodas iegūt peļņu, nedomā, ka tūliņ var visu sadzīvei vajadzīgu lietu veikalā atstāt. Liela daļa atkal ir jāiegulda ražošanā. Tikai tā var cerēt uz rezultātu.»
Nav kur likt graudus?
«Nevaru saprast, kā šajos laikos var runāt, ka nav kur realizēt graudus. Man tas problēmas nerada. Ja cilvēki tā saka, tad kaut ko nav līdz galam izdarījuši. Vajag tikai prast izaudzēt. Pērn daudzi sūkstījās, ka nevar nodrošināt vajadzīgo lipekļa sastāvu, – tur vainīga ir nepareiza mēslošana. To izdarīju savlaicīgi, un lipeklis graudiem bija 28 un vairāk procentu. Graudi peļņu dod tikai tad, ja to ražība ir ap piecām tonnām no hektāra. Es vidēji iekuļu 4,5 līdz 7,5 tonnas no hektāra un nebrīnos par Vācijas standartiem – astoņas tonnas no hektāra. Kā labākās šķiras graudus nodevu tos «Rīgas dzirnavniekā» un nebiju vēl lāgā no Rīgas atbraucis, kā naudiņa jau bija kontā ieskaitīta – labi man un labi dzirnavniekam. Tagad daudz runā par bioetanola rūpnīcu – nezinu, vai Latvijā tas maz ir iespējams. Zemniekiem nez vai būs pa spēkam saražot tik daudz, cik no mums prasa. Protams, patīkami, ka uz mums tā paļaujas, bet nezin vai varēsim īstenot šīs cerības. Ražību varētu celt par pieciem līdz desmit procentiem, bet tas maz līdzētu. Arī jaunus graudaudzētājus piesaistīt būtu grūti – viņiem divus gadus, lai iekoptu laukus, būtu jāstrādā kredītā.»
Nevis zemnieks, bet saimnieks
R.Kazbuķis sevi neuzskata par zemnieku, bet gan atzīst par nopietnu saimnieku: «Zemnieks ir tas, kas staigā pa lauku un birdina graudus, bet saimniekam rūp viss – sākot no sava tīruma līdz pat valsts robežai un kaimiņvalsts darbiem. Es nemitīgi mēģinu uzzināt ko jaunu, strādāt tā, lai aizsargātu savas un citu saimnieku intereses. Visvairāk patlaban satrauc cukura lietas – esmu Jelgavas Cukurfabrikas patriots un akcionārs, kas cīnīsies līdz galam. Cilvēkiem vienkārši jāsaprot, ka neviens ārvalstu investors mūsu valstī neienāk labdarības dēļ, bet gan tāpēc, ka aprēķinājis, kā gūt ievērojamu peļņu. Tas pats ir ar Cukurfabriku – angļi tikai sola, bet jāsaprot, ka viņu solījumi var būt ar ļoti negatīvām sekām. Pirmkārt jau tiks samazinātas iepirkumu cenas, vairs nebūs izdevīgi audzēt cukurbietes – vietējais ražotājs tiks nogremdēts. Pagaidām nevaram cerēt arī uz sabiedrības atbalstu, jo cilvēkiem ir izdevīgi pirkt lēto, ievesto cukuru. Bet arī viņiem vajadzētu saprast, ka tad, ja tiks nogremdēts vietējais ražotājs, cukuru mūsu valstī varēs pirkt par latu kilogramā – tā, kā tas ir Eiropas Savienības valstīs. Tāpēc es uzskatu, ka mums, cukurbiešu ražotājiem, jāapvienojas asociācijā un pašiem jāaizstāv savas intereses – tikai tad var cerēt uz labu iznākumu.»
