Zemnieki, pārtikas produktu pārstrādātāji un arī mēs – patērētāji – esam gana enerģijas tērējuši dažādiem ierobežojumiem, kas tika pieņemti līdz ar Latvijas iestāšanos ES.
Zemnieki, pārtikas produktu pārstrādātāji un arī mēs – patērētāji – esam gana enerģijas tērējuši dažādiem ierobežojumiem, kas tika pieņemti līdz ar Latvijas iestāšanos ES. Pirmkārt, visai striktas un ne vienmēr skaidras prasības tika noteiktas pašās Briseles birokrātijas radītajās regulās. Otrkārt, mūsu pagalam pārcentīgie likumdari, piemērojot ES likumus, bieži vien bija sarakstījuši tādas lietas, ka dažbrīd mati cēlās stāvus. Te bija aizliegts lauku tantei raustīt aiz pupiem vienīgo kūtī stāvošo gotiņu, te dzīvu zivju un nēģu tirgotājiem, pirms pasniegt pircējam viņa izvēlēto karpu, tā vispirms jānogalē. Rezultāts – kādreiz pircēju iecienīto lauksaimniecības produktu tirdziņos vienīgais nopērkamais produkts bija kaimiņzemēs ražotās bonbongas un cepumi. Tajā pašā laikā ikviens, kuram bijusi iespēja doties uz to pašu Eiropu, kurā tagad esam uzņemti arī mēs, sev par izbrīnu varēja secināt, ka tur neviens negrasās nedz pieņemt, nedz izpildīt neloģiskas un dažbrīd pat idiotiskas prasības.
Praktiski tas visiem bija skaidrs arī līdz šim. Tikai nebija izprotams, kāpēc vietā, kur Eiropa līdz šim tikai lietoja tādus terminus kā “ja nepieciešams”, “ja piemērots”, “adekvāts” un “pietiekams”, mūsu ierēdņi par visām varītēm mēģināja ierakstīt “obligāti”, “nepieciešams” un “izpildāms”. No nākamā gada 1. janvāra ES dalībvalstīs spēkā stāsies pilnīgi cita pārtikas higiēnas likumdošana. Izrādās, tā, runājot zemkopības ministra Mārtiņa Rozes vārdiem, novērsīs tādu situāciju kā “citādi nonākam līdz absurdam, ka es pats sev nevarēšu vairs no rīta uzcept olu tikai tāpēc, ka man nav pārtikas uzņēmuma reģistrācijas” (no ministra sacītā diskusijā, kurā piedalījās arī “Ziņas”).
Pašlaik ES likumdošanas vadlīnijas pārtikas produktu ražošanā un pārstrādē paredz, ka nākamajos gados Eiropas lauksaimnieciskas izcelsmes pārtikas nozarei jākļūst aizvien liberalizētākai un vairāk orientētai uz tirgu. Tas visciešāk saistīts ar kopējo dalībvalstu politiku nodrošināt visas iespējas labākai konkurencei šajā jomā. Turpmāk uzņēmēji paši varēs izlemt, kādos gadījumos un vai vispār ieviest kādas noteiktas un striktas normas. Citādi līdz šim, piemēram, spēkā bija visai savāda prasība, lai būtu ūdenskrāni, kurus nedrīkst aizgriezt un atgriezt ar rokām. Gribi vai negribi, vajadzēja iegādāties tādus superdārgus brīnumus, kurus vadīja elektronika. Tagad vienīgi prasa, lai ūdenskrāni neizplatītu piesārņojumu. Un viss. Ne vārda vairāk. Varētu jau par to tikai priecāties, ja vien nebūtu gana rūgtās pieredzes, kā ES likumi tiek interpretēti Latvijā, izstrādājot atbilstošus noteikumus. Tas bija saistīts gan ar pašu pārcentību, gan birokrātiskās valodas nezināšanu.
Pie kā noveda pārliekā centība, redzams riņķadancī par to, drīkst vai nedrīkst lietot pārtikā Latvijas krastos ķertos lašus. Ja atceramies, tad pirms gada veiktās analīzes piecos no deviņiem paraugiem uzrādīja palielinātu dioksīna daudzumu. Neviens gan necentās paskaidrot, ka vērā ņemamu iespaidu uz veselību tas varētu atstāt, ja cilvēks vairākus gadus katru dienu apēstu vismaz pārsimts kilogramu šīs delikateses. Tagad nācās pielikt lielas pūles, lai atceltu aizliegumu, kuru ar pārcentīgu dienestu gādību uzlikām paši sev. Turklāt sniedzot papildu iespējas ārvalstu izcelsmes lašu importētājiem. Kaimiņvalstis mierīgā garā šīm muļķībām nepievērsa uzmanību. Tas tikai norāda uz to, ka ne vienmēr visās pašmāju nelaimēs jāvaino ES birokrāti. Pašu bāleliņi var sastrādāt ne sliktākus “cundurus”.
