Līga Driķe iepazinusi ap 30 valstu, un Eiropa viņai patīk vislabāk
Ar Līgu Driķi tiekamies un sarunājamies viņas vecvecāku un vecāku mājās “Attekas” Zaļenieku pagastā.
“Te kopš 1940. gada dzīvoja mani vecvecāki, kuri pirms tam mitinājās Tērvetē. Vectēvs bija fotogrāfs. Pirms tam vecvecāki kādu laiku dzīvoja Sprīdīšos, rakstnieces Annas Brigaderes mājā. Tur piedzima mans tēvs. Vectēvs, latviešu kalpu puisis no Ukru pagasta, atnāca strādāt pie Brigaderes brālēna par puisi veikalā. Vēlāk pārnākuši dzīvot uz Zaļeniekiem, nopirkuši šo māju no pagasta,” stāstu sāk Līgas kundze, kas tagad ir pensijā. Mūsu saruna būs par vienu no viņas hobijiem – ceļošanu.
Jau no bērnības
Līga Driķe dzimusi Jelgavā, bet mūžs cieši saistīts ar Zaļeniekiem. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, apprecējusies, audzinājusi trīs bērnus. Tad vīram, pēc profesijas melioratoram, piešķirts dzīvoklis Ikšķilē, un Līga Driķe strādāja Ikšķiles skolā par latviešu valodas skolotāju. Vēl tagad viņa tā dzīvo – ar vienu kāju Ikšķilē, ar otru – Zaļeniekos. 2005. gadā kāda Līgas bijusī skolniece piedāvāja darbu Briselē – mācīt latviešu valodu Eiropas ierēdņiem. Viņa nokārtoja Eiropas Savienības (ES) ierēdņu eksāmenu, kļuva par latviešu valodas korektori un saņēma darba piedāvājumu Luksemburgā, ES tiesā, latviešu valodas tulkošanas nodaļā, kur nostrādājusi 13 gadu.
Ceļot Līgai gribējās jau padomju gados, un pirmo stimulu deva kādreizējā Zaļenieku skolas direktore un ģeogrāfijas skolotāja Valentīna Vjatere, kura bija aizrautīga ceļotāja. “Viņa bija apceļojusi Vidusāziju un Sibīriju un stāstīja par to ģeogrāfijas stundās, jo mums kā jau lauku bērniem nepietika ar sauso teoriju, vajadzēja kaut ko uzskatāmāku, taustāmāku parādīt – akmeņus, augus, saksaula gabaliņu no tuksneša. Drusku viltīgi mēs arī bijām – lai stundā neizsauktu, lūdzām, lai skolotāja pastāsta par kādu ceļojumu. Stunda paskrēja nemanot, un tā mēs palikām neizsaukti,” atminas Līga Driķe. Ceļošana viņai pielipusi jau no bērnības – vecvecākiem un vecākiem –, un savulaik ar smago mašīnu, kuras borti pārvilkti ar brezentu, ekskursijās izbraukāta visa Latvija, arī Staburaga klints savām acīm redzēta.
Bērniem vajag Eiropu parādīt
Kad pagājušā gadsimta 80. gados strādāja skolā, ar klasēm bija jābrauc ekskursijās. Tolaik Latvijā bija daudz literāro ekskursiju, un skolotāja prata apvienot mācību programmu ar pasaules redzēšanu.
Gadā, kad Latvijā pasludināta 4. maija deklarācija, Līgai Driķei bija pirmais lielais ceļojums uz ārvalstīm – viņa devās pie radiem uz Austrāliju. Attieksme bija – tagad vai nekad. Tolaik vīzu ceļojumam vēl izsniedza Maskavā, arī lidojums bija no turienes. Ceļojums izdevās veiksmīgs, un Līgas kundze Austrālijā nodzīvoja divus mēnešus.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī Latvijas skautu un gaidu organizācija, un Līga Driķe tajā iestājās. Mūsu valsts skauti un gaidas tika aicināti uz Eiropas un pasaules mēroga konferencēm, un bija nepieciešams kāds, kurš var runāt svešvalodās. Līgas kundze teic, ka noderēja viņas angļu valodas prasmes, un turpmāk daudzas valstis apmeklētas un apskatītas caur konferenču prizmu.
Vēl deviņdesmitajos Eiropa izbraukāta skolotāju ekskursijās, guļot autobusos uz grīdas un ēdot līdzpaņemtās sviestmaizes. Strādājot Ikšķiles skolā, klasē bija daži bērni, kuri brīvlaikos kopā ar vecākiem devušies slēpot uz Alpiem. Un tad skolotājai ienāca prātā, ka Eiropu varētu parādīt arī citiem bērniem. Ceļojumos parasti brauca kopā ar tūrisma firmas “Impro” gidiem, bet naudiņu tiem krāt bērni sākuši jau no septembra.
Tā apceļota Zviedrija, Somija, Dānija, ekskursijas sasaistot ar literatūras apguvi un grāmatu tēliem, – braukts pa trollīšu Muminu pēdām, ciemos pie Pepijas Garzeķes un Karlsona. Kulminācija bijusi Dānijā, kur Andersena muzejā pat lugu fragmenti lasīti.
Ceļojumi mēdz būt pamācoši
Luksemburga un Brisele apskatīta, bet tad bija jāatgriežas, jo tēvs slimojis, arī lauku māju vajadzēja glābt un remontēt. Tagad varētu ceļot, bet kovids neļauj, Līgas balsī ieskanas skumjāka nots.
Kura no redzētajām aptuveni 30 valstīm patikusi visvairāk? Ceļošanas entuziaste atzīst, ka katrai vietai ir savs skaistums, bet Eiropā patīkot vislabāk.
“Vislabākā ir Luksemburga. Bet ko gan citu pēc tur nodzīvotajiem 13 gadiem es varu teikt,” viņa smaida un atceras, kā pirmoreiz šai valstī bija uz gaidu konferenci. “Šeit gan vajadzētu atgriezties vēlreiz – ekskursijā,” toreiz padomājusi Līga. Tikai nebijis laika. Līdz dzīve iegrozījusies tā, ka 13 gadu tur nodzīvojusi.
Šveice ir burvīga – Lugano un Kastaņola. Pa Raiņa un Aspazijas takām staigāts četras reizes. Austrija ir skaista. Un Vācija arī. Ļoti patīk Zviedrija, Dānija, Nīderlande. Un vēl ceļotājai interesanti šķiet, ka, piemēram, Francijā un Vācijā valsts ziemeļi un dienvidi tik ļoti atšķiras, ka brīžiem pat šķiet, ka esi citā valstī.
Līgas kundze bijusi arī Izraēlā, Islandē, ASV skautu un gaidu nometnē, pasaules gaidu kongresā Kanādā un pasaules gaidu centrā Indijā. Netālu no Bombejas strādājusi arī īstā graustu rajonā kādā sociālās palīdzības projektā.
“Tā bija pamācoša programma. Katrā būdiņā tur kāds dzīvo, bet turpat blakus kāds mīt zem brezenta gabala. Tās ir ļoti jaukas, pieticīgas mājiņas ar kārtīgu jumtu. Logu nav klimata dēļ, bet durvīm priekšā ir aizkars. Cilvēki šajos rajonos labprāt dzīvo, arī tad, ja ir labs darbs, jo tur viss ir lētāk.
Katrā rajonā ir skola. Un meitenes uz skolu iet skolas formās – zilos sarafānos, baltās blūzēs un ar baltām matu lentēm matos. Tas ir tāpat kā mēs atrastos Londonas centrā, nevis graustu rajonā. Citi bērni no rīta dodas uz darbu – ielās rādīt trikus, izkārtot preces un, ko tur slēpt, arī aptīrīt kabatas.
Pēcpusdienā visi atgriežas un iet uz skolu, kas ir vienkārša nojume. Bērnus izglīto valsts piešķirts skolotājs, māca viņiem lasīt, ģeogrāfiju u.c. Bet kā skolotāja palīgi uz skolu nāk bērni, kuri mācās citās skolās, lai palīdzētu šī rajona bērniem iemācīties rakstīt, rēķināt un paskaidrotu to, ko viņi nav sapratuši. Piesaistes punkts ir labdarības organizāciju sarūpētā siltā maltīte visiem,” atminas skolotāja – ceļotāja un gaidu kustības aktīviste.
Par redzēto stāsta citiem
Diemžēl viņai nav iznācis pabūt Dienvidamerikā, bet ļoti gribētos. Jo īpaši kā lielai adītājai (tas ir vēl viens no Līgas kundzes hobijiem) lamas vajadzētu apskatīt un vietējo rokdarbnieču darbus.
Vēl vēlētos paceļot pa Āziju – Japānu un Ķīnu. Kenijā izbaudīt kārtīgu Āfrikas safari un pabraukt pa Nīlu ar kuģi. “Jo, kā es saku, Ēģipte – tā vēl nav Āfrika,” smejas Līga, atceroties savu pēdējo ceļojumu, pirms “kovids aizslēdza durvis”.
Tad pabūts Kairā, Aleksandrijā, visu nakti tūristu pavadonim beduīnam Ali zem rokas septiņus kilometrus pa serpentīnu kāpts Sinaja kalnā, lai, sagaidot rītausmu, paskatītos, kur uzkāpusi. Bet pavisam drīz, 9. oktobrī, viņu gaida ceļojums uz Franciju – Ziemeļu Normandiju. Vēl padomā ir aizbraukt uz Portugāli.
Līgas kundze turpina ceļot arī pa Latviju. Kopā ar Zaļenieku bibliotēkas Lasītāju klubiņu šoruden pabūts Alsungā un Piedrujā. Kad viņu uzrunājusi iepriekšējā bibliotēkas vadītāja Līga Strazdiņa, sākusi Lasītāju klubiņa pasākumos par saviem ceļojumiem stāstīt plašākam klausītāju lokam. Par Luksemburgu, Beļģiju, Franciju, pēc tam kopā ar kaimiņu Arnoldu Brūderu – par Nīderlandi. Bibliotēkas vadītājas nomainījās, bet tradīcija palika.
Audzē dārzeņus un atjauno tiltu
Vēl Līgai Driķei tuvs ir zaļais dzīvesveids, un viņa ar lepnumu izrāda augstās dobes savā lauku mājas pagalmā, kur aug dārzeņi un puķes. Dārzeņi tik, cik pati un viesi pa vasaru var apēst.
Līga Driķe kopā ar saviem kaimiņiem paveikusi vēl kādu svētīgu darbu – kopīgi atjaunojuši iekaramo Pūksprunguļu tiltiņu, kas ved pāri upei. Pie tiltiņa aizbērta arī ūdens izskalota grava, ierīkota laivu piestātne, iegādāta laiva. Un vēl uz tiltiņa ģimenes un draugu lokā tiek rīkotas pūksprunguļu mešanas sacensības. Tādas, kā aprakstītas grāmatā “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
