Pagājušās nedēļas nogale nebija no vieglajām. Tomēr, kā kādreiz sacīja mana skolotāja, nedrīkst sevi pārāk žēlot.
Pagājušās nedēļas nogale nebija no vieglajām. Tomēr, kā kādreiz sacīja mana skolotāja, nedrīkst sevi pārāk žēlot. Tad ap dūšu paliek pavisam čābīgi. Jāmīl viss, kas tev dots. Galu galā man ir trīs jauki bērni, strādāju fantastiski brīnišķīgā kolektīvā. Vienkārši nevaru atļauties nemīlēt to, kas man ir, arī savu darbu nedarīt ar mīlestību.
Nezinu, kā citiem, bet man pirmdienas sākas ar visu pagājušās nedēļas “galu” savilkšanu. Piesēžos pie rakstāmgalda un pārcilāju pierakstus un dokumentus. Ikdienas aizņemtībā daudziem sīkumiem nav laika pievērsties un visu pabeigt, tāpēc dienas pirmā puse tiek pavadīta, sakārtojot līdz galam nepaveiktos darbiņus, kā arī rūpīgi pa dienām izplānoju, kas kārtējā nedēļā veicams. Protams, kā daudziem maniem kolēģiem aizvadītā nedēļa pagājusi Pilsētas svētku rīkošanas gaisotnē. Otrdien no rīta lielajā plānošanā vēl pārrunājām to norisi, mēģinājām atcerēties, kas varētu būt aizmirsts. Varu palielīties – pieredze, šajā darbā strādājot vairāk nekā desmit gadu, dod zināmu garantiju, ka vismaz neko svarīgu nebūšu aizmirsusi.
Tik daudz svešvalodās kā saistībā ar šiem Pilsētas svētkiem pēdējos gados nebija nācies runāt. Ik dienu telefoniski kontaktējos ar tautas mākslas kolektīviem, kas ieradīsies Jelgavā no gandrīz desmit valstīm. Šķita, krievu valoda piemirsusies, taču secināju, ka pēc nelielas “iesildīšanās” varu brīvi sazināties.
Lai arī mana pieredze nav maza, tomēr, kā saka kolēģi, dažbrīd emociju ir pārpārēm. Tādos brīžos palīdz kolēģīte Santa. Abas pasēžam, izkratām viena otrai sirdi, un tiešām paliek vieglāk. Pēc tam liekas, ka domas sakārtotas un prāts kļuvis mierīgāks. Ja ir grūti un uzzini, ka arī citam neklājas vieglāk, saproti, ka visa pasaule negriežas tikai ap tevi.
Prieks, ka ciemiņu vidū būs Šauļu bērnu un jauniešu folkloras kopa. Mums ir līdzīgs kolektīvs – “Dimzēns”, kurā piedalās ne tikai mazie bērni, bet arī tie, kas, kopīgi darbojoties, jau izauguši par vecāko klašu skolēniem un pat studentiem. Šodien mani pienākumi būs saistīti ar folkloras kopām – kam un kad jāuzstājas, jāpavada viņi pilsētas apskatē, jāpārliecinās, vai būs paēduši. Manā pārziņā ir arī visas radošās darbnīcas, kurās darbosies amatnieki un mākslinieki.
Ko darīšu svētdien? Aiziešu uz kapiem, tur guļ man tuvs cilvēks. Varbūt saņemšos un došos uz dārzu, kas prasīt prasās pēc pamatīga darba. Kā par nelaimi, vecākais dēls, kas bija galvenais zāles pļāvējs, salauzis kāju. Tāpēc nezinu, kā ar to tikt galā.
Man nepatīk “darbu ņemt līdzi uz mājām”, tāpēc labprāt mājup dodos ar autobusu. Tajās divdesmit minūtēs, kamēr nokļūstu Ozolniekos, cenšos lēnām atbrīvoties no darbadienas sasprindzinājuma. Ir pat tā, ka izkāpju pieturu iepriekš, lai atlikušo ceļu nosoļotu kājām. Tas fantastiski palīdz tikt vaļā no stresainajām domām un mājās pārrasties daudz līdzsvarotākai. Kaut gan – darbadienai beigu nekad nav. Tā vienmēr ir un būs tevī.
