Zemgale nevar lepoties ar tādiem pakalniem un ezeriem kā Latgale un Vidzeme, ne ar pasakainu jūras krastu kā Kurzeme, taču arī mums ir skaistums, ar ko patiesi dižoties. Vismaz pagaidām ir.
Zemgale nevar lepoties ar tādiem pakalniem un ezeriem kā Latgale un Vidzeme, ne ar pasakainu jūras krastu kā Kurzeme, taču arī mums ir skaistums, ar ko patiesi dižoties. Vismaz pagaidām ir. Esam bagāti ar zemnieku laukiem un Lielupi, tās vienreizējo krastu gleznainumu. Visa Eiropa ar patiesi baltu skaudību var mūs apskaust par vēl saglabātajām palieņu pļavām. Nav daudz jāskaidro, ko tās nozīmē putnu, kukaiņu un augu sugām, kas tur atradušas dzīvesvietu. Vien jāpiebilst, ka laba daļa regulāri applūstošo Lielupes palieņu pļavu ņemtas valsts un ES aizsardzībā, tās iekļaujot īpaši aizsargājamo “Natura 2000” teritoriju sarakstā un izstrādājot apsaimniekošanas plānus. Pēc būtības saimnieciskā darbība palienu pļavās netiek aizliegta, bet gan veicināta, jo tās noganītas un appļautas jau simtiem gadu, un tur laika gaitā izveidojies biotops, kas piemērots daudzām dzīvām radībām. Savukārt citviet upes krastus sargā aizsargjoslu likums, kas neļauj visiem būvēties gribētājiem to padarīt par “granītā kaltu” krastmalu.
Protams, ja vien neatrodas kāds darboties kārs un pietiekami nekaunīgs zellis. Ko tādam darīt, ja nedrīkst apbūvēt upes krastu , bet tomēr sasodīti gribas? Viņam, visticamāk, jārīkojas šādi: jāpabraukā pa upes malu un jāklaušina pēc tāda zemes īpašnieka, kuram apnicis zemajā un pavasaros applūstošajā palienē pļaut zāli, ganīt lopus vai audzēt tupeņus. Kaut ko citu darīt aizliedz likums. Tātad darboties kārais šo zemesgabalu iegādājas un, īpaši sevi neapgrūtinot ar jebkādu atļauju dabūšanu un saskaņošanu, sāk aktīvi darboties – būvē ceļus, rok, stumj un ber zemi, kā sadomājis un cik atļauj maks. Tā sacīt, kamēr kāds attapsies, savu būšu panācis, un tad kuram gan celsies roka nojaukt būvēto. Ja arī kāda iestāde, kam likumība šajā jomā jāuzrauga un jākontrolē, ko iebildīs, vienmēr pie rokas būs skaļie vārdi par Latvijas aizaugušo lauku sakopšanu. Tas jau nekas, ka šādu ašo darboņu radītai darba dunai pa vidu pazūd viens upes krasta gabals pēc otra. Laikam tas būs īstenais pamats scenārijam, pēc kura kāds uzņēmīgais sācis savas aktivitātes Sidrabenes pagastā, sacūkojot labu gabalu Lielupes krasta. Šis gadījums ir tik klaji nekaunīgs, ka gribot negribot sāc šaubīties, vai Latvijas valstī likumdošana dabas un vides aizsardzībā darbojas. Jācer, ka tomēr – jā.
