Politoloģijas pasniedzēji reizēm ar humoru teic, ka Saeimas plenārsēdes dažreiz atgādina cirku, tādējādi radot attiecību iespaidu par sevi valsts iedzīvotājos, bet tajā pašā laikā sabiedrībai paliek neredzams nopietnais darbs parlamenta komisijās, darba grupās utt., kas savukārt publikas skatījumā bieži tiek uztvertas vien kā papildu naudas avots deputātu kabatām.Viena šāda grupa izcēlusies, izstrādājot Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likumprojektu, tajā krustām šķērsām «sametot» rosinājumus valstij paņemt «savu tiesu» ne vien par ilgi apspriestajām uzņēmumu maksātajām dividendēm, bet arī par mantojumu, noteiktas vērtības dāvanām un kapitāla palielinājumu. Vārdu sakot – gluži nemanot, paplašināt ar nodokli apliekamo bāzi.Pēc ilgstošām diskusijām iecerētā dividenžu aplikšana ar nodokli ir pašsaprotama (lai arī pašreizējā situācijā – diskutabla), jo līdz šim ienākumu papildināšana šādā veidā bijusi tikvien kā izplatīts legāls valsts aptīrīšanas instruments. Taču uzmanīgu dara, piemēram, varbūtība, ka IIN attieksies arī uz personīgā īpašuma pārdošanas darījumiem un mantojumiem. Tajā pašā laikā iespēju izvērtēšanu par paaugstināto un pazemināto pievienotās vērtības nodokļa likmju ieviešanu (šāda prakse izplatīta daudzviet pasaulē) kāds savdabīgs «finanšu ģēnijs» ministra Ata Slaktera personā nodēvējis par «ideju, kas ir fantastikas līmenī».Ko tur lai saka, – komentāri lieki. Tomēr laikā, kad valsts tik ļoti vaid par gaidāmo ilgstošo sēdēšanu uz finanšu sēkļa, pie viena būtu piemērots brīdis parevidēt arī šīs «kompetentās» un «ražīgās» darba grupas. Daļu likvidējot, ekonomija būtu ievērojama. Ja vien šādas ieceres apspriešanai netiks izveidota kāda jauna.
