Pirms 40 gadiem
1981. gada 25. martā
Mazdārziņš ir. Kā to izmanto?
“Dažs labs tā aizrāvies ar sīpolpuķu audzēšanu, ka augļu kokiem un ogu krūmiem dārzā vairs nav vietas. Arī burkāni, kartupeļi, tomāti, zirņi un citi dārzeņi vietām no mazdārziņiem nozuduši. Nez vai tas ir pareizi,” LDBB pārskata sapulcē nodaļas veterānes teikto citē LDBB Jelgavas rajona nodaļas valdes priekšsēdētāja Lilita Vadze.
“Sapulcē runāja arī par to, ka ražas laikā augļu, dārzeņu un ogu audzētājiem rodas realizācijas grūtības. Vajadzīga organizēta produkcijas pārpalikumu savākšana. Līdz šim nevienā LDBB nodaļā nav radīta attiecīgā bāze augļu, ogu, dārzeņu realizācijai un pārpalikumu pārstrādei. (..) Ceru, ka ar laiku šī problēma atrisināsies. Šopavasar ikvienam, kam ir mazdārziņi, iesaku audzēt dārzeņus, augļus, ogas vismaz savām vajadzībām. Arī tas zināmā mērā veicinās pārtikas programmas īstenošanu.
(..) Tiesa, arī puķu audzētājiem ir savas problēmas: vecās šķirnes nomaina citas. Pieaug vajadzība pēc jaunām, vēl maz pārbaudītām. Tātad vajag pārkārtoties, jau laikus izzināt, kādas būs realizācijas iespējas.
(..) Mēs joprojām nespējam apmierināt pieprasījumu pēc rožu stādiem, narcišu un hiacinšu sīpoliem, asteru, samteņu, lauvmutīšu un atraitnīšu sēklām. Joprojām ir pieprasījums pēc tulpju un krokusu sīpoliem, dālijām un citām puķēm.
(..) Biedrības statūti paredz, ka mazdārziņos puķu produkcijas platība nedrīkst pārsniegt 200 kvadrātmetrus. Turklāt vienu kultūru nedrīkst audzēt vairāk kā 100 kvadrātmetros. Ja katrs biedrības biedrs to ievēros, tad dārzos neizzudīs ne dārzeņi, ne augli, ne ogas.”
Draudzības koncerts aicina
““Audzinot noristu, Jūs vispirms audzināt cilvēku, kurš mīl mūziku, cilvēku ar augstām morālām īpašībām, kas zina draudzības un biedriskuma cenu, kas ir godīgs savās domās un rīcībā,” raksta Maskavas bērnu kora diriģents G.Strūve.
Par šiem vārdiem jādomā, gaidot pavasara brīvlaika lielo draudzības koncertu Jelgavas mūzikas vidusskolas koncertzālē. Ik gadus aicinām viesos Kuldīgas, Dobeles un Rēzeknes bērnu mūzikas skolu korus. Šīs tradīcijas aizsākums meklējams 1977. gadā. Tad bērnu mūzikas skolu koru skatē Rēzeknē pirmās pakāpes diplomus ieguva Jelgavas, Kuldīgas un Rēzeknes dziedātāji. Radās doma par šo līdzvērtīgo sāncenšu draudzības koncertiem.
1978. gadā pirmais draudzības koncerts notika Jelgavā, gadu vēlāk Kuldīgā, pērn Rēzeknē. Šīs tikšanās ir ļoti nozīmīgas, tās palīdz turēties līmenī, mērķtiecīgi organizēt darbu.
Pirms četriem gadiem pirmajā draudzības koncertā Jelgavā piedalījās arī Ļeņingradas Smoļnija rajona bērnu mūzikas skolas koris “Zoreņka”. Kopš tā laika mūsu pilsētas un Leņingradas dziedošajiem bērniem ir visciešākie sakari – vasarās abi kori kopīgi atpūšas un dzied nometnē. (..)
Koncertā, kurš notiks mūsu koncertzālē, dzirdēsim dažādu tautu dziesmas. (..) Šī dziesmotā tikšanās būs arī ģenerālmēģinājums svētdienas koncertam. (..) mūsu interesantais kolektīvs “Trīs draugi” dziedās Rīgā Latvijas Valsts konservatorijas zālē – bērnu un jaunatnes mūzikas nedēļas noslēguma koncertā.”
Sargies… no gājēja
“Grūti atrast cilvēku, kurš ne reizi nebūtu šķērsojis dzelzceļu. Bet katrs pārigājējs lasa brīdinošus plakātus ar šausminošiem attēliem. Un tomēr vēl diezgan ir tādu, kuri riskē ar savu dzīvību un mašīnistu veselību.
Ir dzelzceļam šāds plakāts: “legūsi minūti, zaudēsi dzīvību.” Bet, ja zaudēsi dzīvību, tad iegūtajai minūtei vairs nebūs nekādas vērtības.
Mūsu Jelgavas ceļu distancē atsevišķos dzelzceļa iecirkņos pasažieru vilcienu ātrums ir loti liels. Tāpēc mašīnists, ieraudzījis uz sliedēm cilvēku, nevar tūdaļ apturēt vilcienu. Bremzēšanas ceļš prasa vairākus simtus metru. Bieži bremzēšanas ceļš ir garāks par to attālumu, ko var nosaukt par redzamības robežu. Rezultātā ne bremzēšana, ne smiltis, ne skaļi signāli nevar novērst sabraukšanu.
Kad sniegputeņi aizputinājuši gājēju taciņas un dzelzceļa malas, vietējie iedzīvotāji kustībai izmanto sliežu ceļus. Šādu pastaigu rezultātā 1980. gadā notika trīs sabraukšanas gadījumi, kas visi beidzās ar nāvi, bet 1981. gada janvārī vien – četru gājēju sabraukšana.
1980. gada oktobrī uz sliedēm sēdošo Rīgas taksometru parka šoferi (..) vilciens nāvīgi ievainoja. Šī gada janvārī sovhoza “Jelgava” strādnieks (..) reibumā gāja pa sliežu ceļiem un arī tika nāvīgi traumēts. Mašīnisti darīja visu, ko varēja, taču tā bija par maz.
(..) Ceļu distancē ir grāmata, kurā reģistrē visus cilvēku sabraukšanas gadījumus. Tā ir cilvēku likteņu grāmata. (..) Vīriešu un sieviešu uzvārdi. Lai arī ne vienmēr viss beidzas pavisam traģiski, bet koka kāja nav labākā atmiņa no pastaigas pa dzelzceļu.”
