Pirms 40 gadiem
1981. gada 27. maijā
Siena laiks klauvē pie durvīm
“Pavasara sējas darbu steigā nemanot aizritējušas maija dienas, un nu jau klāt ir jūnijs. Pie durvīm uzstājīgi klauvē siena laiks – viens no visatbildīgākajiem lauku darbu posmiem.
Kaut arī šogad pavasaris atnāca gausi, taču maija siltās, saulainās dienas šo novēlošanos kompensēja. Tajos tīrumos, kurus zemkopji apsēja laikus un kvalitatīvi, sadīga spirgti asni. Sēto zāļu laukos izveidojās spēcīgs zelmenis. Ir pamats cerēt, ka siena ievākums šogad būs vismaz apmierinošs. Taču, lai lopiem sagādātu tiešām labu barību, lai nepatīkamus pārsteigumus nesagādātu laika untumi, pirmās zāles pļauja jāuzsāk laikus un jāveic straujos tempos. Šo ābeces gudrību zina visi zemkopji, taču līdzšinējā pieredze ir nepārprotami parādījusi, ka to ievēro tikai nedaudzu saimniecību ļaudis. Nav vēl bijis tāda kolhoza vai sovhoza, kur pļaujmašīnas zālāju tīrumos būtu izgājušas par agru. Turpretī nepamatota vilcināšanās vērojama vairumā saimniecību. Kamēr speciālisti gudro, ko darīt – pļaut vai ļaut, lai zāle vēl paaugas un nobriest, uznāk lietavas, un tad jau labas lopbarības sagāde kļūst par grūti risināmu problēmu.
Gausums un vilcināšanās izraisa arī citus sarežģījumus. Ja pirmās zāles pļauja ieilgst, pajūk iecerētais darba ritms. Nevar optimālajos termiņos sagatavot papuves ziemājiem. Aizkavējas graudaugu novākšana un daudzi citi darbi. Lauksaimnieciskā ražošana taču ir komplicēts mehānisms: ja no sazobes izlec kaut vai viens ritenītis, normāla darbība vairs nav iespējama.
Kad tad īsti jāuzsāk pirmās zāles pļauja? Zinātnieki un saprātīgi, pieredzējuši praktiķi uzskata, ka pļaujmašīnām ilggadīgo zāļu laukos jāiziet jau jūnija sākumā. (..)
Labāko saimniecību pieredze tiklab mūsu rajonā, kā arī republikā rāda, ka pirmās zāles pļauju var pabeigt divās nedēļās. Pirmās nedēļas pļāvums parasti tiek izmantots skābsiena gatavošanai vai arī mākslīgi kaltēts, no otrās nedēļas pļāvuma iegūst labas kvalitātes sienu.”
Pēdējais skolas zvans
“Mūsu vecās un mīļās skolas pagalmā pavasaris pavisam jau salīcis zem ceriņziedu nastas. Skolas durvis ver svinīgi saposušies pirmo un vienpadsmito klašu skolēni. Pirmklasnieki, kuri kopš septembra pastiepušies augumā kādu sprīdi un pieņēmušies gudrībās, droši sameklē savus vienpadsmitos un ved uz aktu zāli, tāpat kā mācību gada sākumā mēs ievedām skolā viņus. Mēs esam 111 absolventi – vienpadsmit gadus skolotāju audzināti, mācīti un rāti.
Siltus vārdus un vislabākos vēlējumus mums saka direktors Rolands Kronbergs, runā audzinātāji, desmito klašu audzēkņi, tagad jau gandrīz nākamie vienpadsmitie, un arī mūsu mazie pirmklasnieki. Kļūst tā pavisam savādi ap sirdi, kad ar ziediem pateicamies skolotājiem. Tad pirmklasnieku rokās noskan pēdējais zvans – mums, kuri sakām ardievas skolai. Visi kopā dziedam par skolu. Bet priekšā vēl eksāmeni, kas rādīs, ko katrs esam vērts, ko paņēmuši no visas zināšanu bagāžas, ko protam un ko varam.”
Kur novietot automobili?
“Šāds jautājums ik dienas rodas simtiem valsts un personisko transporta līdzekļu vadītāju. Paraugieties uzmanīgāk uz mūsu pilsētas ielās uzstādītajām ceļa zīmēm. Gandrīz pie katra veikala, kafejnīcas un sadzīves pakalpojumu uzņēmuma zīmes aizliedz vai ierobežo transporta līdzekļu apstāšanos vai stāvēšanu. Ļeņina ielā no 32. līdz 36. namam atrodas maizes, zivju, dārzeņu un gastronomijas veikali. Te novietota zīme, kas aizliedz apstāties kravas automobiļiem, un iekārtoti nožogojumi. Pie kafejnīcas “Jaunība” un veikala “Bērnu pasaule” Ļeņina ielā uzstādīta zīme sarkanā ielokā ar divām krustojošamies taisnām līnijām vidū. Tās valoda skaidra: “Apstāšanās aizliegta”. Tirdzniecības centrs Komjaunatnes ielā norobežots visā garumā. Šoferi, atstājuši automobiļus, pāri zālienam dodas uz veikaliem. Tādēļ no zālieniem pie 12. veikala un universālveikala “Naroč” Jāņa ielas un Puškina prospekta krustojumā palikušas tikai atmiņas. Uzvaras ielā vienvirziena kustība. Pie veikaliem “Tūrists” un “Elektrons” arī apstāšanās aizliegta. Apjukušais automobilists nezina, kur apstāties. Varbūt zālienos starp kokiem vajadzētu izlikt dzelzsbetona plātnes, kā to dara mūsu kaimiņi Šauļos.
Tad varbūt saglabātos zāliens un vismaz daļēji tiktu atrisināts transporta līdzekļu apstāšanas un stāvvietu jautājums.
[RAF masīvā] dzīvo vairāk nekā 10 000 jelgavnieku. Daudziem no viņiem ir automobiļi un motocikli. Bet kur tos novietot? Atstāt pilsētas centra stāvvietās un doties mājup kājām? Piemērotu laukumu atrast, liekas, nebūtu sarežģīti. Vietas pietiek.”
