Pirms 40 gadiem
1981. gada 12. augustā
Karogi – sacensības uzvarētājiem
“Triju pilsētu – Pērnavas, Sauļu un Jelgavas – darbaļaužu sociālistiskajā sacensībā pirmajā pusgadā visveiksmīgāk strādājuši Pērnavas pilsētas darbaļaudis. Viņi ar 54 punktiem izcīnījuši uzvaru un ceļojošo Sarkano karogu. (..)
Šauļu pilsētas darbaļaudis no uzvarētājiem atpalika tikai par trim punktiem, bet jelgavnieki visai ievērojami – iegūti tikai 38 punkti. Ceļojošais Sarkanais karogs, kuru veselu gadu tika glabājusi Šauļu pilsēta, aizceļoja uz Pērnavu.
Molodečnas un Jelgavas darbaļaužu sociālistiskajā sacensībā pārāki izrādījās Molodečnas darbaļaudis, kas pirmajā pusgadā guvuši augstus rezultātus ekonomikas attīstībā un sociālo jautājumu risināšanā.”
Ūdens “slazdi”
“Ūdens daudz ātrāk iesūcas meliorācijas sistēmās, kas apgādātas ar jaunajiem virsūdeņu “slazdiem”, kuri radīti Vissavienības meliorācijas un ūdenssaimniecības polimēru zinātnes un ražošanas apvienībā Jelgavā. Līdzšinējo smago dzelzsbetona konstrukciju vietā zinātnieki izstrādājuši vieglas un ērtas meliorācijas akas, kas izgatavotas no plastmasas.
Šādu ūdens uztvērēju ekspluatācija ir vienkārša. Speciālu cauruļvadu, kas savienots ar drenu tīklu un iznāk virs zemes, apsedz ar uzvāzni. Tajā ir aizvari no poroelasta materiāla, kas arī rādīts apvienībā. Tie filtrē un palīdz aizvadīt ūdeni, aizturot smiltis un zemes pikas.
Jāatzīmē, ka jauno ierīču transportēšana un uzstādīšana neprasa sevišķas pūles. Agrāko smago dzelzsbetona karkasu pārvadāšanai bija jāizmanto spēcīga tehnika un to uzstādīšanai celtņi, turpretī ar jaunajām ierīcēm attiecīgās operācijas veic daži cilvēki ar vienkāršu mehānismu palīdzību.
Ūdens “slazdi” sekmīgi izmēģināti apvienības poligonos. Pilnveidoto meliorācijas aku pirmo partiju jau liek lietā republikas laukos.”
“Svētās vēstules”
“Pēdējā laikā iedzīvotāju pastkastītēs, bet dažkārt arī sabiedrisko organizāciju pastā parādās neparasta satura vēstules. (..) Visas šīs vēstules ir anonīmas. Tajās pat dots paskaidrojums: “Vēstules pavairojot, adresi neuzrādiet.” Labāk, ja sūtītāja adresi nezina, jo tad vēstulē dieva vai kāda svētā vārdā var lietot bargākus draudus. (..)
Pirmā “svēto vēstuļu” īpatnība ir tā, ka to pavairotāji tic kaut kādu pārdabisku sakaru pastāvēšanai starp rakstīto tekstu un cilvēka ikdienas dzīves notikumiem, tic, ka “svētā vēstule” spēj pozitīvi vai negatīvi ietekmēt vēstules saņēmēja vai viņa ģimenes locekļu dzīves notikumus, tic, ka šo vēstuļu pavairošanas pārtraukšana ir bīstama lieta. Tāpēc arī anonīmo vēstuļu autori pieprasa (tieši tā – pieprasa, nevis iesaka) pārrakstīt. “Nežēlojiet dažas kapeiciņas un nedaudz laika. Izpildot vēstulē norādīto, var saņemt dieva žēlastību, neizpildot – sodu,” brīdina vēstule. Un tūlīt seko paskaidrojums: kāds zinātnieks vēstuli pavairojis un viņu piemeklējusi liela laime. Protams, ka vēstuļu saturs neatklāj, kāda īsti laime zinātnieku piemeklējusi, jo patiesībā jau nav nekādu faktu, ko nosaukt un paskaidrot. Toties nelaimes, kuras piemeklējušas kādu citu cilvēku par vēstules teksta nepavairošanu, izklāstītas sīki jo sīki. (..)
Cilvēku biedēšana un ļaunprātīga draudēšana ir otra “svēto vēstuļu” īpatnība. Pilnīgi saprotams, ka, atradis šādu vēstuli savā pastkastītē vai, kā tas bieži notiek, iebāztu dzīvoklī pa durvju apakšu, saņēmējs izjūt zināmu nemieru. Un neatkarīgi no tā, vai viņš ir ticīgais vai neticīgais, draudi var cilvēku novirzīt no garīgā līdzsvara. Bet ja vēstules saņēmējs ir cilvēks ar vāju nervu sistēmu, viegli iespaidojams, slimīgi uzņem pat mazākais nepatikšanas, tad anonīma nelaimes pareģe var atstāt ļaunas sekas.
(..) Bet nekādu “svētajā vēstulē” solīto laimi neviens tās pavairotājs, kaut arī viņš visus ieteiktos norādījumus izpildījis, nav saņēmis un nesaņems. Reālajā dzīvē tādi gadījumi nenotiek un nevar notikt, ja dabas un sabiedriskās parādības ir likumsakarīgas, tās norit atbilstoši objektīvajiem likumiem, bet nevis cilvēku vēlmēm.”
