Cauri laikiem. Harijs Veģeris Jelgavas Cukurfabrikā nostrādājis teju divdesmit gadu. 1984. gadā viņš sāka galvenā agronoma darbu, pēc deviņiem gadiem kļuva par akciju sabiedrības direktoru un šajā amatā nostrādāja līdz 2003. gadam.
Cauri laikiem
Harijs Veģeris Jelgavas Cukurfabrikā nostrādājis teju divdesmit gadu. 1984. gadā viņš sāka galvenā agronoma darbu, pēc deviņiem gadiem kļuva par akciju sabiedrības direktoru un šajā amatā nostrādāja līdz 2003. gadam. Divus sasaukumus bijis arī Jelgavas Domes deputāts. “Ziņas” aicināja H.Veģeri uz sarunu par fabrikas darbu padomju laikā un par cukura nozares problēmām pašlaik.
H.Veģeris teic, ka, strādājot fabrikā, vajadzējis rakstīt dienasgrāmatu. Darbs rūpnīcā bijis ļoti dažāds. Savulaik nācies izdabāt padomju varas pavēlēm, Latvijas brīvvalsts laikā jaunie uzņēmuma īpašnieki – zemnieki – uz brīdi atbrīvojuši no amata. Vadīt fabriku politisko pārmaiņu laikā bijusi nepārtraukta cīņa, jo nemitīgi nācās pierādīt, ka uzņēmums un cukura ražošana ir nepieciešama. Toreiz cilvēki uzskatījuši, ka lētāks cukurs ir tad, ja fabrikas nav, piemēram, kā Igaunijā. “Bija jāstāsta, ka pienāks laiks, kad arī tur cukurs maksās dārgāk. Daudz esmu gājis pie valdības un Saeimas, ar cipariem pamatojot, ka cukura nozare nepieciešama.”
Laukus kaplēja gucuļi
“Toreiz bija pilnīgi citas problēmas, cukurfabrikas darbs nekad nav bijis viegls,” teic H.Veģeris. 1984. gadā Jelgavas Cukurfabrika kā valsts uzņēmums darbojās Pārtikas rūpniecības ministrijas pakļautībā.
Pirms divdesmit gadiem cukurbietes bija riskanta kultūra, kuras audzēšana, pēc H.Veģera teiktā, atkarīga no laikapstākļiem un pieejamās tehnikas, nevis sociālās iekārtas. “Kaplēt biešu laukus veseliem ešeloniem brauca gucuļi, jo vietējie to darīt negribēja, iztikt varēja arī nestrādājot. Sevišķi grūti bija nodrošināt fabriku ar darbaspēku ražas pārstrādes laikā, jo toreiz rūpnīcā nodarbināja 800 cilvēku, divreiz vairāk nekā šodien.”
Jāpārstrādā divās nedēļās
H.Veģeris stāsta, ka padomju laikā augstākā vara nav pratusi atšķirt cukurbietes no citām kultūrām – piemēram, 14. septembrī atbraucis partijas vadības pārstāvis un noteicis, ka ražas pārstrāde jābeidz pēc divām nedēļām – 1. oktobrī. Tad gadījies, ka biešu transports stāvējis pat uz tilta pār Lielupi. “Tā nedrīkstēja darīt. Septembrī biete vēl nav nobriedusi, pat 90 tonnu sabēra milzīgās kaudzēs pie fabrikas, saknes karsa, sākās pūšanas process. Vainīgs bija agronoms. Partijas funkcionāriem par bietēm nebija nekādas sajēgas, viņi domāja, ka tās var kā graudus sabērt apcirkņos un pēc kāda laika pārstrādāt. Mūs par neizpildītu darbu sauca “uz tepiķa”. Protams, 1. oktobrī ražošana vēl nebija beigusies, bietes sāka bojāties, gruzdēja kā kūdras purvs, sulojās. Tās gan pārkrāvām, caurām naktīm lējām virsū ūdeni, bet process turpinājās. Kad atbrauca komisija no Maskavas, viņi negribēja kaudzei virsū kāpt, baidījās apdedzināties. Mani gandrīz pat cietumā ielika.” Veģera kungu paglāba laikapstākļi, jo togad agri uznācis sals, tāpēc biešu silšana apstājusies.
Tad, ja no saknēm varēja iegūt 11 procentu cukura, tas bija labi izpildīts darbs. Lai gan bietes saturēja pat 16 procentu cukura, trešdaļa aizgājusi zudumos.
Domāšana – pretēja likumam
Kā stāsta H.Veģeris, deviņdesmito gadu sākumā lauksaimnieki biešu audzēšanā lietojuši pārāk daudz mēslojuma. “Krievu laikā viss bija normēts. Kolhozam iedeva tik un tik lielu mēslošanas līdzekļu fondu, un ar to vajadzēja iztikt. Trūka gan mikroelementu, gan sēra, gan fosfora, bet agronomiski mēslošana bija labi noregulēta.” Bijušais direktors pārliecināts – mūsu valsts cilvēki uzskata, ka darbs jāorganizē pretēji likumdošanai un tikai tad var izdzīvot. Rietumos ir tieši pretēji, tur visi zina, ka likumam jāklausa. “Tur noteikts, cik var pirkt slāpekli, bet mūsējie jau tik un tā uzbērs vairāk! Ir bijis, ka visa fabrika pēc amonjaka smako.”
Maksāja ar cukuru
Latvijas atmodas laiku H.Veģeris vērtē kā savdabīgu. Līdz tam bietes audzēja “zem pātagas”, bet līdz ar valsts brīvības atgūšanu tas vairs nebija jādara. “Ravēt neviens negribēja, gucuļi vairs iebraukt nedrīkstēja. Tā kā vienu brīdi cukurs bija deficīts un to varēja dabūt tikai par taloniem, izdomājām, ka par nodotajām bietēm maksāsim cukurā. To paredzējām līgumos ar zemniekiem, un šāda rīcība paglāba cukura nozari, jo lauksaimniekiem bija interese audzēt bietes.” Deviņdesmito gadu sākumā rublim nebija nekādas vērtības, pie dolāra savukārt tikt nevarēja, tādēļ cukurs līdz ar degvīnu un gaļu bija kā valūta. Agrākais cukurfabrikas direktors atceras, ka pirms piecpadsmit gadiem bijuši daudzi tūkstoši sakņu audzētāju: “Vai, Dieviņ! Bietes veda no malu malām! Vienreiz uz svariem uzbrauca autobuss, skrēju lamāties, bet, izrādās, no Vidzemes atvestas bietes – viss bagāžas nodalījums piekrauts ar maisiem!” Toreiz uzņēmuma vadībai nebija svarīgi, kur un kā bietes iegūtas, veda pat ar žiguļiem. Par tonnu sakņu pretī deva aptuveni divus maisus cukura. Tas bija izdevīgi, jo vienu ģimeni tā ar saldo vielu varēja nodrošināt. Šajā laikā zemniekiem pastiprinājusies vēlme nodarboties ar cukurbiešu audzēšanu, pa kādam sākuši pirkt ārzemju tehniku. Apgūta arī ķimikāliju lietošana audzēšanas procesā.
Angļi “sabuntoja” zemniekus
Uz jautājumu par cukura nozari laikā, kad fabrikas akcijas piederēja zemniekiem, H.Veģeris uzsver, ka neviena valdība mūsu lauksaimniekiem nekad neizdarīšot pa prātam, kāds vienmēr iebildīs. “Cukurbiešu audzētāji ir ļoti dažādi. Cits saknes audzē desmit, cits – 200 hektāros. Katram atšķirīga tehnika.” Kad direktoru akcionāri atbrīvoja no darba pirmoreiz, fabrikas vadību vainoja, ka akcijas pārdotas angļiem. H.Veģeris šodien vērtē, ka tas bija nepieciešams, lai investētu rūpnīcas iekārtu uzlabošanā, jo citādi būtu nācies pārtraukt ražošanu. Vēlāk savukārt lauksaimnieki vērsušies pret direktoru, jo viņš nav pārdevis vairāk akciju. “Angļi “sabuntoja” zemniekus, solīja naudu un visādus labumus. Vēlāk paši akcijas pārdeva SIA “Lex – U”, lai gan lauksaimniekiem to darīt neviens nelika.”
Viltus policisti nolaupa auto
2003. gada 2. aprīlī Loka maģistrāles un Rubeņu ceļa krustojumā divi nezināmi vīrieši, tērpušies ceļu policistu formās, H.Veģerim nolaupīja automašīnu “Mercedes Benz G320”. Bijušais cukurfabrikas direktors par notikušo runāt īpaši negrib. “Tad vairs nebiju fabrikas direktors. Apturēja it kā policisti, aizveda uz savu auto rakstīt protokolu, bet uzlika galvā maisu un aizveda uz mežu,” atceras H.Veģeris. Viņš pārliecināts, ka tā bija laupīšana, kas nav saistīta ar viņa darbu divos Jelgavas Domes sasaukumos vai Jelgavas Cukurfabrikā.
Pastāvēs viena cukurfabrika
Bijušais rūpnīcas direktors pārliecināts, ka informācijas līdzekļu attieksme pret cukurfabrikas šālaika vadības darbu ir nekorekta. “Man nepatīk, ja pārmet bezdarbību attīrīšanas ietaišu izveidē. To būvniecības projekts tika izstrādāts jau laikā, kad fabriku vadīju es. Tomēr Jelgavas Dome izlēma, ka iecerētajā attīrīšanas iekārtu vietā jāveido tehnoloģiskais parks, tādēļ viss darbs bija jāsāk no jauna.” H.Veģeris, būdams deputāts, nobalsoja par tehnoloģiskā parka izveidi šajā teritorijā, jo ir pārliecināts par vietas atbilstību zinātņu parka ēku kompleksam.
Veģera kungs uzskata, ka mūsdienās Latvijā var pastāvēt tikai viena cukurfabrika, jo, viņaprāt, valstī biešu audzēšanas apjoms neatbilst pārstrādes jaudai. “Ģeogrāfiskie un citi apstākļi noteic, ka fabrikai jābūt Zemgalē. Kur tas der, ka saknes no Gailīšu pagasta Bauskas rajonā ved uz Liepāju!” H.Veģeris domā, ka jau vērojama konkurences cīņa starp abiem uzņēmumiem.
Uz jautājumu, vai cukura cena ir atbilstoša Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem, H.Veģeris atbild pozitīvi. Arī zemniekiem par nodotajām bietēm maksājot gana daudz un pat par daudz labi, lai gan eksdirektors akcentē, ka mūsu zemniekiem nekad neesot pietiekami – lauksaimnieki pat labas peļņas apstākļos uz jautājumu par saimniekošanas izdevīgumu atbildot, ka dzīvot varot. Latvieši negribot atzīt, ka zemniekot ir izdevīgi.
