«Tad bērni izcēla no kabatām raganas dārgumus un teica, ka tēvam vairs nekad nebūs jācilā smagais mežcirtēja cirvis. Kopš tās dienas ģimene dzīvoja laimīgi un pārticīgi,» tā beidzas brāļu Grimmu pasaka par Ansīti un Grietiņu.
“Tad bērni izcēla no kabatām raganas dārgumus un teica, ka tēvam vairs nekad nebūs jācilā smagais mežcirtēja cirvis. Kopš tās dienas ģimene dzīvoja laimīgi un pārticīgi,” tā beidzas brāļu Grimmu pasaka par Ansīti un Grietiņu. Bet to, cik smags ir meža cirvja pēctecis motorzāģis, centos uzzināt, sarunājoties ar tā “vadītāju” Gunāru Ozoliņu, kas mežā strādā jau divdesmit astoto gadu.
LLU Meža fakultātes profesors Zigurds Saliņš pirms pieciem gadiem izdotajā grāmatā “Meža izmantošana Latvijā” rakstīja, ka pasaulē pazīstamāko meža instrumentu ražotājfirmas mūsdienu Latvijā gadā pārdeva ap astoņiem tūkstošiem motorzāģu (ieskaitot amatierzāģus). Motorzāģu vidējais skaits valstī varētu būt ap 25 tūkstošiem. Protams, ne katrs tā īpašnieks ir profesionāls mežcirtējs. Tomēr tūkstošiem latviešu vīru koku gāšana un sagatavošana transportēšanai no meža ir amats, iztikas avots ģimenei.
Par labu darbu – dzīvoklis
Kad 1973. gadā jelgavnieks G.Ozoliņš atgriezās no dienesta, viņš domājis kādu laiku padzīvot puisī. Taču, strādājot par ekspeditoru konservu kombinātā, kādā pilsētas veikalā iepazinās ar Sarmīti, kas Jelgavā strādāja par pārdevēju, bet dzīvoja pie Blukām blakus Jelgavas mežrūpniecības saimniecībai (MRS). 1975. gadā abi nosvinēja kāzas. Jaunās ģimenes mājas bija šajā meža darbinieku apdzīvotajā vietā, un pēc kaimiņa ieteikuma Gunārs atstāja darbu pilsētā un sāka strādāt mežā. Izpeļņa bija salīdzinoši labāka, arī darbs tuvāk mājām – tolaik gandrīz visas cirsmas atradās Svirlaukas mežniecības teritorijā.
Mežcirtēja darbs vienmēr bijis smags. Svirlaukas mežzinis Indriķis Strautnieks sākumā gan šaubījies, vai Gunārs, nesenais pilsētnieks, izturēs slodzi, tomēr divmetrīgais gan spēkā, gan raksturā stiprais vīrs nepievīla. Pēc pāris gadiem jaunā darbavieta perspektīvajam darbiniekam, kas Ogrē bija beidzis motorzāģa vadītāja kursus, MRS jaunuzceltajā mājā Blukās piešķīra trīsistabu dzīvokli.
Ragana dārgumus neatdod
Gadu laikā mainījušās mežizstrādes tehnoloģijas. Kopš astoņdesmito gadu vidus garos baļķus ar traktoriem no meža ārā nevelk. Turpat cirsmā tie tiek sagarumoti pēc sortimenta – finiera kluči, taras kluči, papīra malka.
Tā veidojas mazāk koksnes atkritumu. Zāģējot, protams, nedrīkst aizmirst par risku, ko rada nozāģētais un krītošais vai vējgāzēs nospriegotais koks. “Ja neapdomīgi steigsies, tevi lēni nesīs,” tā ir traģiska patiesība, kas jo sevišķi aktuāla, strādājot mežā.
Gunārs stāsta, ka, salīdzinot ar padomju laikiem, kur arī, protams, stulbību netrūka, mežcirtēja dzīve kļuvusi grūtāka. Par to ļauno raganu, kas alkatīgi tur pie sevis dārgumus, kļuvusi mūsu valsts nesakārtotā sociālās nodrošināšanas sistēma. “Tajos laikos man iedeva motorzāģi, degvielu. Par darba stāžu pienācās izdienas nauda, arī tā sauktā 13. alga. Ja biji normāls strādnieks, ar tevi rēķinājās priekšniecība, grūtāk izstrādājamās vietās pārskatīja normas. Protams, par brīvu medicīniskās pārbaudes un slimnīcas (Gunāram mežā gadījies salauzt kāju, kā arī zābakā nosaldēt kājas pirkstu).
Protams, ja kaut kas nepatika, varēji no darba aiziet. Tavā vietā atrastu desmit citu,” stāsta G.Ozoliņš.
Pirms pensijas jāmaina darbs
Visvairāk Gunāru uztrauc jautājums par pensiju. šovasar vīram, kas ir jau četru mazbērnu vectēvs, aprit 52 gadi. Padomju laikos mežcirtēji tika pieskaitīti pie īpaši grūtām profesijām, kur pensija pienācās no 55 gadu vecuma. Mūsdienās šajā jomā atlaižu nav. Gunāram tagad iznāks doties pelnītā atpūtā tikai tad, kad pienāks vispārējais pensijas vecums – ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Taču vēl desmit gadu nostrādāt ar motorzāģi viņš nevarētu, tādēļ Gunārs gatavojas darba intervijai rūpnīcā Jelgavā. Ar savu uzticamo zāģi “Husqvarna 254” viņš diendienā nostrādājis jau piecus gadus un cer, ka jaunu pirkt vairs nevajadzēs. Tas arī nebūtu vienkārši izdarāms, jo ģimenei (kundze Sarmīte tikai ar divām brīvdienām mēnesī strādā tirdzniecībā) naudas iekrājumu nav.
Runā, ka pēc janvāra vējgāzēm ap četrsimt izmanīgāko Latvijas mežcirtēju strādā Zviedrijā. Tur gan likumi ar motorzāģi rokā atļaujot strādāt tikai četras stundas dienā. Nopelnīt gan varot labi. Kāda ir mežcirtēja izpeļņa Latvijā? G.Ozoliņš apgalvo, ka vidēji ap 200 – 250 latu mēnesī. Garantijas, ka darbs būs rīt un parīt, nav. Lai varētu pienācīgi (nevis minimāli, kā tagad) nomaksāt nodokļus, ieguldīt naudu tehnikā, izpeļņai, kā uzskata pieredzējušais mežcirtējs, vajadzētu būt divas reizes lielākai. Viņš gan nedomā, ka tam būtu pilnībā jānāk no darba devēju kabatas. Saprātīgākai jābūt valsts nodokļu sistēmai.
No meža izstrādes vēstures
Pēdējo piecdesmit gadu laikā mežā strauji augusi izstrādes intensitāte. Ja, piemēram, 1950. gadā, kā minēts kādā avīzes publikācijā, 17 kolhoznieku ar cirvjiem dienā sagatavoja 10 kubikmetru koksnes, tad mūsdienās viens motorzāģa vadītājs labvēlīgos apstākļos sagatavo desmit kubikmetru. Jau vairāk nekā piecus gadus Latvijā plašu pielietojumu gūst mežizstrādes traktori jeb harvesteri. Tie ir dārgi un atmaksājas tikai tad, ja ļoti daudz tiek nodarbināti. Viens harvesters, ko uz maiņām apkalpo četri darbinieki, diennaktī izstrādā 400 – 500 kubikmetru koksnes. Aptuveni aprēķini liecina, ka tāds agregāts atņem darbu līdz pat 40 mežcirtējiem.
Pirmie motorzāģu izmēģinājumi Latvijā norisinājās 1938. gadā. Taču par motorzāģu praktiskās ieviešanas sākumu uzskata 1947. gadu, kad plaši sāka ieviest elektriskos motorzāģus. Tie svēra ap 10 kilogramu, tos apkalpoja trīs cilvēki un baroja pārvietojamā elektrostacija. Benzīna motorzāģu ieviešana sākās 1955. gadā, tie piecos gados “izspieda” elektrozāģus. Benzīnnieki gan bija smagāki, (pazīstamākie “Družba” un “Ural” svēra ap 12 kilogramu), taču tiem nevajadzēja elektrostaciju. 1973. gadā Latvijā sāka iepirkt Rietumos ražotos mazgabarīta motorzāģus “Partner”, “Husqvarna” un “Stihl”.
No Zigurda Saliņa grāmatas “Meža izmantošanā Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas”, izdota Jelgavā, 1999. gadā.
***
Attiecības starp meža ciršanas tāmi un krājas izmantojamo tekošo pieaugumu gadā
Latvijā – 64 %; vidēji Eiropā 70 %; Vācijā – 82 %, Ziemeļvalstīs – 68 %; Grieķijā – 102 %; Albānijā 163 %.
Tas gan nenozīmē, ka Latvijā nav vietas, jo īpaši privātajos mežos, kur meži ir izcirsti un vēl nav pietiekami atjaunoti.
