Vakar premjers Aigars Kalvītis Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Ko tas dod un nozīmē mūsu valstīm?
Vakar premjers Aigars Kalvītis Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Ko tas dod un nozīmē mūsu valstīm? Kāpēc steiga tieši tagad?
Valsts robežām jābūt juridiski noformētām, bet pasaulē ir visai daudz gadījumu, kad pastāv juridiski politiska rakstura strīdi par faktiski eksistējošām robežām. Kopš 1997. gada, kad Latvijas valdība parafēja līgumu, mūsu valsts kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti, un tam šķērslis nebija Krievijas izvairīšanās no robežlīguma parakstīšanas. Pašlaik tā noslēgšanu nepieprasa neviena pasaules politiskā vai ekonomiskā organizācija. Toties interese par šo līgumu bija radusies Krievijai, – tikai ar saviem nosacījumiem un saprotamu steigu, lai iegūtu ES vīzu režīma atvieglinājumus. ES darba kārtībā ir divi līgumu projekti ar Krieviju: par vīzu atvieglojumiem un readmisiju jeb atpakaļuzņemšanu. Nosacījums, lai Krievija iegūtu atvieglojumus vīzu saņemšanai, ir ar Igauniju noslēgtā robežlīguma ratificēšana un līguma ar Latviju parakstīšana un ratificēšana. Tātad Krievijai šis līgums kā būtisks solis uz vīzu režīma ar ES atcelšanu ir vitāli nepieciešams tieši tagad. Mums tādas akūtas vajadzības nav, un Latvijai kā spēcīgu organizāciju dalībvalstij ir visas iespējas aizstāvēt savas intereses. Tomēr izskatās, ka mūsu premjers, protams, valdības un parlamenta aizsegā, aizstāv Krievijas intereses. Ko Kalvītis slēpj un publiski nesaka?
Viņš, pamatojot robežlīguma parakstīšanas nepieciešamību, runājis par plašajām iespējām, ko tas sniegs uzņēmējdarbības vides sakārtošanā, arī investīciju lielākā piesaistē. Diskusijās ar uzņēmējiem neko tādu neesmu dzirdējusi, tieši otrādi – tiek atzīts, ka biznesa sadarbībā šim līgumam nav praktiski nekādas lomas.
A.Kalvīša valdības vairākuma (pret robežlīguma noslēgšanu pašreizējā izskatā iestājās TB/LNNK ministri) atsacīšanās no deklarācijas ar atsauci uz 1920. gada miera līgumu un, vēl jo vairāk, pilnīgā Krievijas vēlmju izpilde, izmantojot tikai Krievijas izpratnei atbilstošu tekstu par pēckara robežu nemainību, mūsu pozīcijas valsts tiesiskās pēctecības aizstāvēšanā nenoliedzami vājina. Ievērosim, ka Krievija joprojām neuzskata Latviju par 1918. gadā dibinātās valsts pēcteci.
1920. gada miera līgums ar Krieviju joprojām ir spēkā, un tas nosaka, ka Abrene ir Latvijas sastāvdaļa. Saskaņā ar 1969. gada Vīnes Konvenciju par starptautisku līgumu tiesībām izbeigt līgumu vai izstāties no tā var tikai saskaņā ar līguma noteikumiem. Arī Hāgas Starptautiskā tiesa 1986. gadā noteikusi, ka teritoriālā strīdā tiesiskam pieprasījumam ir priekšroka pār faktisko valdījumu. PSRS Augstākās Padomes 1944. gada 23. augusta un 1946. gada 19. oktobra federālie dekrēti, kas vienpusēji grozīja tā sauktās LPSR robežu, nav nekādi starpvalstu līgumi. Vienas puses atteikšanās pildīt starptautiskā līgumā noteiktos pienākumus to neatceļ.
Starptautiskās organizācijas atzīst Baltijas valstu tiesisko pēctecību, bet atteikšanās no minētā miera līguma pieminēšanas rada Latvijai negatīvu efektu nākotnē. Krievija īsteni impēriskā garā manipulē ar savu tiesisko pēctecību, atzīstot tiesības, bet noliedzot pienākumus, arī starptautisko tiesisko atbildību par PSRS tiesību aktiem.
Latvijas valdības nekonsekvence lēmumos, spriedumi, kas netiek loģiski un plaši publiski skaidroti, rada neuzticību un nesapratni ne tikai Latvijas sabiedrībā, bet arī Eiropā. Igaunijas un Lietuvas Eiropas Parlamenta deputāti pauž, ka viņi jūtas vīlušies Latvijas rīcībā, kas robežjautājumu risina ātrumā, it kā kāds būtu devis ultimāta izpildes laiku. Viņi mūsu premjera rīcībā saskata atkāpšanos no konstitucionālām normām, ka Latvija tiek juridiski un morāli pazemota un ka šis robežlīgums ir ķīlis, lai veicinātu Baltijas šķelšanos.
Abrene ir dāsna dāvana Krievijai. Tie ir divi procenti Latvijas zemes, kas tiek atdota kaimiņvalstij, kuras amatpersonas ir atklāti nedraudzīgas, kura pilnībā ignorējusi Latvijas prasības un vajadzības, kas pieradusi tikai diktēt noteikumus, nevis ieklausīties. Nesaprotami, kāpēc Latvijas valdība atteikusies no iespējas prasīt kompensāciju vai līdzvērtīgu zemesgabalu un “grūtās sarunas” atlikt uz laiku, kad Krievijā, iespējams, valdīs demokrātija. Tas ir vēsturiski unikāls gadījums, kad nedraudzīgam kaimiņam vienkārši aiz “labas sirds” uzdāvina savu bagātību. Līdz šim neviena Eiropas valsts ar šādu rīcību nav izcēlusies.
Pašlaik “Kalvīša stratēģija” apdraud valsts pēctecības koncepciju, neatrisina teritoriālo jautājumu un pretrunu ar Satversmes 3. pantu. Arī bijušajiem Abrenes apriņķa iedzīvotājiem būs liegta iespēja prasīt un saņemt kompensāciju par savu zemi no valsts, kura viņiem to atņēmusi. Steidzīgā došanās uz Maskavu pēc “ēzeļa ausīm” liek atcerēties 1941. gadu un Augustu Kirhenšteinu. Acīmredzami viss notiek kādas cilvēku grupas individuālajās interesēs, kuru atšifrējums, iespējams, parādīsies tikai pēc kāda laika. Kurš Latvijā par šo Krievijai izdevīgo līgumu saņems kompensāciju?
