Jau gadu Jelgavā ir kāds īpašs nams – SOS Jauniešu māja, kurā 11 bez vecāku aprūpes palikuši jaunie cilvēki sper soli tuvāk patstāvīgās dzīves ne vienmēr rožainajai realitātei. Kā viņiem veicas?
Jau gadu Jelgavā ir kāds īpašs nams – SOS Jauniešu māja, kurā 11 bez vecāku aprūpes palikuši jaunie cilvēki sper soli tuvāk patstāvīgās dzīves ne vienmēr rožainajai realitātei. Kā viņiem veicas?
SOS Jauniešu mājas vadītāja Baiba Blomniece-Jurāne, skaidrojot nama būtību un vīziju, atklāj izdomātu stāstu par Kristīni un Pēteri. Viņi spēj dzīvot patstāvīgi. Puisim un meitenei ir darbs, jaunieši veido veselīgas un noturīgas attiecības. Viss. Tomēr šajos īsajos teikumos ievīts katra cilvēka emocionālās un materiālās labklājības pamats, ko veidot ir tētu un mammu uzdevums. Ja viņu nav, talkā jānāk institūcijai un ideālā variantā jāveido realitātei atbilstoši apstākļi. SOS Jauniešu mājai tas izdevies, kaut gan vēl grūti spriest, kā vīzija īstenojas dzīvē, jo nama iemītniekiem jāiegūst izglītība, jāuzkrāj ilgstošāka darba un attiecību pieredze, atzīst vadītāja.
Māja ciemata bērniem
Jau desmit gadu Latvijā aktīvi darbojas SOS Bērnu ciematu asociācija, kuras mērķis ir veidot ģimenes bez vecāku aprūpes palikušajām atvasēm. Pirmais ciemats tika uzcelts Bauskā, Īslīcē, nu tāds ir arī Valmierā. Dzīvojot atsevišķās mājās kopā ar SOS mammu un citiem bērniem – brāļiem un māsām –, tiek veidots ģimenes modelis, lai ciemata iemītniekiem būtu vieglāk iekļauties dzīvē, nekā atstājot lielu bērnunamu.
“Jauniešu māja nav paredzēta jebkuram, bet tikai pusaudžiem, kas dzīvojuši SOS ciematā, sasnieguši 16 gadu vecumu un beiguši 9. klasi. Jelgavā viņi meklē jaunu skolu un gatavojas patstāvīgai dzīvei, saglabājot attiecības ar SOS mammu, kura jauniešus turpina atbalstīt, un ciematu, jo tajā paliek bioloģiskie brāļi un māsas,” stāsta B.Blomniece-Jurāne, atklājot, ka saskaņā ar nolikumu iemītnieki mājā var uzturēties līdz 25 gadu vecumam vai ilgāk, ja jaunietis mācās un viņam nepieciešams atbalsts. Ja vien ir vēlēšanās, savā dzīvē iespējams doties, sasniedzot pilngadību, tomēr jaunais cilvēks tiek uzraudzīts, un gada laikā viņam ir iespēja atgriezties Jauniešu mājā.
Katram iemītniekam ir sava galvenā aprūpes persona, kas atbild par jaunieša skolas un darba gaitām. Niedru ielā strādā četri pedagogi. “Bērnam regulāri izstrādājam attīstības plānu, kur pusaudzis pats izvirza mērķus pieciem gadiem un konkrētus uzdevumus gadam, par kuru īstenošanu atbildīgs aprūpētājs,” skaidro mājas vadītāja.
Visi mācās vai strādā
“Reiz man jautāja, kādas ir manas prognozes, cik jauniešu nākotnē dabūs darbu. Esmu droša par 90 procentiem mājas iemītnieku,” atklāj B.Blomniece-Jurāne, stāstot par saviem “lielajiem bērniem”. Šogad namā ieradās jauna meitene, vasarā viņa sameklēja darbu “Čili picā”, bet rudenī ies Mūzikas skolā. Viņas māsa mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, jaunieti interesē dejošana, viņa ar prieku vienaudžiem organizē deju grupas. Kāda meitene raksta dzeju un mācās Vakara (maiņu) vidusskolā, bet divi puiši – rajona Neklātienes vidusskolā Svētē. Kāds vēlas kļūt par frizieri, vēl cits Kandavā mācās par elektriķi. Viena jauniete Amatu skolā apgūst pavāra palīga arodu, bet cita – Saulainē viesmīlības prasmes. Šovasar patstāvīgā dzīvē devās viens puisis. “Negribēja mācīties, bija veiksmīgs savos darbos, tāpēc aizgāja. Jauniešu mājā viņš vēl joprojām var saņemt emocionālu atbalstu,” stāsta vadītāja.
Caur realitāti saprast likumsakarības
Jauniešu mājā tās iemītnieki ir atbildīgi par kārtību, brokastīm un vakariņām. Katram tiek piešķirta kabatas nauda, līdzekļi apģērba, saimniecisko lietu un pārtikas iegādei, ko viņi var tērēt pēc pašu ieskatiem, katru nedēļu atskaitoties ar čekiem. “Ir ļoti patstāvīgi jaunieši, kas naudiņu izlieto prātīgi, pat spēj ietaupīt, un tādi, kam tas vēl jāmācās. Vēlamies bērniem parādīt likumsakarības – ja neej uz skolu, jāmeklē darbs. Ja neko nedari, nevari nopelnīt naudu, un vairs nevar būt runa, ka vari iet veikalā un skaisti apģērbties,” stāsta B.Blomniece-Jurāne, atklājot, reizi pa reizei jaunieši piedzīvo bankrotu. “Bijuši sāpīgi brīži, kad nedēļas vidū naudas vairs nav, jo nopirkta taurīte ritenim vai skaista soma. Nedodam – izdomā pats, ko darīt! Tad jaunieši sāk draudzēties cits ar citu, kooperēties, saprast, ka izdevīgāk uz veikalu iet trijatā un gatavot “kopējā katlā”.”
Tomēr vadītāja ir gandarīta, ka jaunieši mainās domāšanā un attieksmē pret dzīvi, kļūst pieaugošāki un atbildīgāki, arī draudzīgāki.
Esam kā normāli cilvēki
Lai arī Niedru ielas 5 jaunieši bieži pukojas, ka mājā, salīdzinot ar citām ģimenēm, ir stingrāki noteikumi un visu reglamentē papīrs, namā piedzīvoti jauki, sirsnīgi un interesanti brīži. “Kopā svinam dzimšanas dienas. Drīz būs Pieurbšanās svētki, kad katrs jaunietis simboliski saurbjas ar savu pedagogu un pie sienas tiek pieurbtas viņu fotogrāfijas. Piedalījāmies piena paku regatē, Ziemassvētkos gājām ķekatās pie kaimiņiem un rīkojām labdarības akciju. Jaunieši savāca lietas, ko dāvāt Jelgavas rajona maznodrošinātajiem. Esam kā normāli cilvēki – ejam peldēt, slidot, apmeklējam sporta zāli. Pašreiz mums notiek diskusiju cikls “Parunāsim par to jauniešu mēlē”, kad iztirzājam viņiem aktuālas tēmas,” stāsta vadītāja.
***
“Darbā visvairāk liek vilties sabiedrības neizpratne, kad jautā – kāpēc jaunietim bārenim būtu vajadzīga sauna, kāpēc viņam jāpērk apģērbs “Pilsētas pasāžas” veikalos, ja to var saņemt humānajā palīdzībā un dzīvot daudz pieticīgākos apstākļos. Rodas sajūta, ka no mums gaida, lai audzinām nelabvēlīgas ģimenes, un nesaprot, ka gribam jauniešu sirdīs ielikt lielāku mērķi,” atzīst B.Blomniece-Jurāne.
***
Uzziņai
– Pirmo SOS bērnu ciematu nodibināja Hermans Gmeiners 1949. gadā Imstē, Austrijā. Viņš veltīja savu dzīvi, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem bērniem, kuri Otrā pasaules kara laikā bija zaudējuši savas mājas, drošību un ģimenes.
– SOS Bērnu ciematu asociācija darbojas kā neatkarīga nevalstiska sociālās attīstības organizācija.
– Pirmais SOS ciemats Latvijā tika uzcelts 1997. gadā Bauskas rajona Īslīcē. Sadarbībā ar bāriņtiesām tajā nonāk bez vecāku gādības palikuši bērni. Viņu aprūpes koncepcijas pamatā ir četri principi: katram bērnam vajadzīga māte, viņš aug dabīgā vidē kopā ar brāļiem un māsām, savā mājā un ciematā, kurā veidota atbalstu sniedzoša vide.
– Ciematā katru ģimeni vada sievietes, kuras ir SOS mātes un par savu darbu saņem atalgojumu. Pēc būtības šis amats līdzinās sociālā darbinieka, aprūpētāja un pedagoga profesijai.
– Jauniešu mājas galvenie uzdevumi ir veicināt jauniešu spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi, palīdzēt viņiem izvēlēties profesiju, atrast darbu un patstāvīgu dzīvesvietu.
– Pedagogu atbalstīti, jaunieši mācās vadīt savu saimniecību, plānot finanses un lietderīgi izmantot brīvo laiku.
