Tas ir tik dabiski, ka bērni visu ko vēlas. Neliekuļosim! Pieaugušie ir tādi paši! Gribēt ir tik cilvēciski. Un, jo nesasniedzamāks ir tas, ko gribas, jo vairāk to vēlamies. Ak!
Tas ir tik dabiski, ka bērni visu ko vēlas. Neliekuļosim! Pieaugušie ir tādi paši! Gribēt ir tik cilvēciski. Un, jo nesasniedzamāks ir tas, ko gribas, jo vairāk to vēlamies. Ak! Taču jāsaprot, ka ne visu var un drīkst atļauties. Kā apzināties robežu, kā to nepārkāpt, kā norādīt šo robežu tam, kas zaudējis mēra izjūtu?
Nu nav gan izdomāts nekas ietekmīgāks par pērienu. Bērni ir saņēmuši šo sodu kopš laika gala. Kā sacīt jāsaka, bikses nost un pa pakaļu! Ar mātes plaukstu, ar tēva siksnu, ar omes plūktu nātru pušķi, ar vectēva čību… Eh! Tā, lai asinis skrien sejā, lai dibens jūt, lai vaigi no kauna svilst, lai puņķi un asaras tek, lai bērns balsi padod… Eh! Bērnu pēršana – tā tomēr ir bauda. Es pats tiku pērts, manu tēvu un māti vecāki pēra, un arī es pēru savus bērnus. Labprāt pērtu arī mazbērnus, bet… nu vairs nevar. Reiz gribēju sīko noslānīt, a šis mūk no manis, apkārt galdam riņķodams, draud sūdzēties bāriņtiesā un zvanīt pa bērnu uzticības tālruni. “Tevi, opi, ieliks cietumā, ja man pirkstu piedursi!” mazdēls taurēja tā, ka visa māja dārdēja. Nācās mest mieru.
Es jau nu šito nesaprotu. Bez siksnas neviens vēl par cilvēku nav izaudzis. Bet tagad jauni laiki. Stabilas vērtības nav modē, tiek apšaubītas un nīdētas. Re, partija “Jaunais laiks” uzskata, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Jānis Šmits nav cienīgs ieņemt šo amatu. Viņa izteikumi, kuros pausts atbalsts bērnu fiziskai ietekmēšanai, un citi jau iepriekš izskanējušie uzskati esot traktējami kā sabiedrības kūdīšana uz neiecietību. He! Smiekli nāk! Tad paskatīsimies, kas pēc gadiem izaugs no šitās nepērtās, neslānītās, fiziski neietekmētās, izlaistās, izmaigotās, pie darba neradinātās jaunās paaudzes.
Visi tagad diskutē un rausta plecus, kas tie indigo bērni tādi ir. Tā, mīlīši, ir pirmā mūsu nepērtā paaudze. Kaut kādi nenormāli bērni. Nudien! Mans mazdēls Endriko ir tieši tāds. Un tas ir vecāku nopelns. Kādu vārdu šim ielikuši? Kā tam svešzemju čīkstulīgajam dziedātajam. Un arī raksturs mazdēlam tāds pats – ne mūsu, citāds. Pamāca un kritizē opi, kā sacīt jāsaka, redz man cauri, komandē un dancina. Un es izdabāju, padodos. Esmu kā hipnozes varā… Un vecāki tāpat! Četru gadu vecumā šim jau nomainīti astoņi mobilie tālruņi, pašam savs dators, viņš prot vadīt auto un iesaka tētim apprecēt jaunu mammu. Vecā esot apnikusi.
