Sociālais pedagogs skolā ir salīdzinoši jauns, bet ļoti nepieciešams amats. Šo skolotāju galvenais uzdevums ir palīdzēt audzēkņiem iekļauties sabiedrībā un izprast sevi. Jelgavas 4. pamatskolā šo pienākumu veic Irēna Buķevica.«Darbs ir interesants. Gandarī iespēja palīdzēt cilvēkiem tikt uz labā ceļa, panākt, ka bērns nāk uz skolu, piedalās stundās, klausās, ka, izrunājoties ar mammām un tētiem, viņi ģimenē ko maina. Problēmas gan nevar atrisināt vienā dienā. Tas prasa mēnešus un pat gadus. Turklāt nereti jāaicina talkā psihologs un citu instanču pārstāvji, jo ne viss ir manā kompetencē,» stāsta sociālā pedagoģe, uzsverot, ka allaž strādā komandā. Nozīmīgi šajā sadarbības ķēdē ir klases audzinātāji, kuri pirmie pamana savu audzēkņu sociālās mijiedarbības tumšās un gaišās puses. Komandā, protams, ir arī skolas administrācija, mācību priekšmetu skolotāji, medicīnas personāls, logopēds un citi.Jāzina viss par cilvēkuGalvenais sociālā pedagoga uzdevums ir mācīt bērniem un vecākiem piedalīties socializācijas procesos, bet viņa redzeslokā īpaši nonāk skolēni, kuri neattaisnotu iemeslu dēļ bieži kavē skolu, tie, kuriem strauji pazeminās sekmes mācībās, mainās uzvedība, bērni, kas nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, nonākuši sociālās aprūpes vai citās institūcijās. Skolotāja atbalstu gūs audzēkņi, kurus nomāc kāda problēma, kuri jūtas vientuļi un atstumti, ir iedzīvojušies atkarībās un konfliktē ar skolasbiedriem, pedagogiem un vecākiem. Ar sociālo pedagogu aicināti konsultēties arī vecāki. «Darbs ir ļoti daudzpusīgs. Jābūt speciālistam, kas orientējas dažādās jomās. Jāzina viss par cilvēku. Turklāt jāstrādā nevis pēc grāmatas, bet dzīves pieredzes,» stāsta I.Buķevica. Skolotāja arī piedalās stundās, dodas mājas vizītēs un veic pētniecisku darbu, lai noskaidrotu psiholoģisko klimatu klasē, skolā un ģimenē.Nenest darbu uz mājām«Mūsdienu bērni ir samērā agresīvi – agrāk tā nebija. Turklāt daudz problēmu ir arī vecākos. Dažbrīd ar viņiem strādāt ir ļoti grūti, jo nesaprot, ka skola var palīdzēt, nevis visu atsisināt,» norāda pedagoģe, kura, lai arī skolā strādā vien pāris mēnešu, sociālajā darbā jau vairākus gadus atradusi savu piepildījumu. Viņa bijusi gan māsu palīdze, gan slimnieku kopēja, gan turpina sociālā aprūpētāja gaitas un studijas augstskolā «Attīstība». «Draugi teic, ka esmu kā māte Terēze, kas vienmēr skrien visiem palīdzēt,» smej Irēna, atklādama, ka darbam ir arī sava garoziņa. «Dienas beigās brīžam šķiet, ka galva sāp. Citu reizi neprotu no tā atbrīvoties, bet jāmācās darbu atstāt skolā, citādi psiholoģiski tas ir pārāk grūti.»
