Divdesmitgadīgā Annika Andersone dejo jau kopš bērnudārza laikiem, bet pirms apmēram pusotra gada viņai pietika drosmes izveidot pašai savu deju grupu «Benefice».
Divdesmitgadīgā Annika Andersone dejo jau kopš bērnudārza laikiem, bet pirms apmēram pusotra gada viņai pietika drosmes izveidot pašai savu deju grupu «Benefice». Pēc tik neilga laika kolektīvs jau var lepoties ar pirmajiem panākumiem.
Par modernajām dejām ne reizi vien dzirdēts uzskats, ka tā jau tāda lēkāšana pa skatuvi vien ir, bet diez vai to var attiecināt uz tiešām labi izveidotu deju, kurā ar skatītāju runā viss: acis, ķermenis, smaids un tērpi. Par to, cik daudz uzņēmības, darbīguma un arī talanta vajag, lai mācītu dejotājus, stāsta bērnu un jauniešu centra «Junda» grupas «Benefice» vadītāja Annika Andersone.
Kā radās deju grupa «Benefice»
«Mamma teic, ka es jau bērnudārzā esot tautiskās dejas dejojusi, bet no piecu līdz 13 gadu vecumam biju sporta deju klubā «Liesmiņa», no četrpadsmit gadiem dejoju «Intrigā» un daru to arī pašlaik. Pirms vairāk nekā pusotra gada «Jundā» izveidoju savu grupu «Benefice».
Esmu beigusi Kultūras skolu un ieguvusi deju pedagoģes un pasākumu organizatores izglītību, bet vēlētos studēt tālāk. Visvairāk gribētos Kultūras akadēmijā apgūt moderno dejošanu pie pedagoģes Olgas Žetluhinas. Diemžēl tur ir jāmācās visu dienu no rīta līdz vakaram un man nebūtu laika nekam citam, arī pagūt nopelnīt naudu studijām dejojot un mācot dejot. Tā ka pašlaik es tur nevaru studēt, bet kaut kur noteikti mācīšos.
Pirms diviem gadiem izdomāju, ka varētu vadīt «Jundā» aerobikas nodarbības. Atnāca ļoti daudzas meitenes; mēs dejojām, dejojām, bet es visu laiku domāju, ka varētu nodibināt deju grupu. Man ļoti patīk veidot dejas, aerobika noteikti nav man tā tuvākā. Sākām pamazām – ar aerobikas dejām. Ilgāku laiku uzstājāmies vienkārši kā BJC «Junda» grupa bez sava nosaukuma.
Trešie labāko grupu sarakstā
Domāju, ka, strādājot tikai pusotru gadu, mēs esam jau daudz sasniegušas. Esam uzstājušās apmēram piecdesmit dažādos konkursos un koncertos, bijām arī Zviedrijā. Tomēr pats lielākais mūsu sasniegums gūts pavisam nesen – 6. maijā. Katru gadu visos novados notiek atlases konkursi, pēc tam apmēram piecdesmit Latvijas labākie kolektīvi vēl sacenšas savstarpēji. Šogad «Beneficei» izdevās iegūt trešo vietu. Domāju, ka tas ir liels panākums – pēc pusotra gada darbošanās iekļūt labāko Latvijas moderno deju grupu trijniekā.
Lai mācītu dejot citiem, ļoti svarīgs nosacījums ir pašam apgūt daudzu deju stilu pamatus. Nevar, piemēram, iemācīties tautiskās dejas un domāt – tagad es tās mācīšu citiem. Nekas neiznāks! No sākuma pati tieši tā arī domāju – es jau visu ko esmu iemācījusies, tagad varēšu rādīt citiem. Deju skolā sapratu, ka, lai strādātu par pedagoģi, ir jāprot gan tautiskās, gan sporta dejas, gan jāzina baleta pamati un daudzas citas lietas. Turklāt mācīt deju citiem noteikti nevar kurš katrs. Es gan zinu ne vienu vien, kas iedomājies, ka dejošana ir vienkārši lēkāšana pa skatuvi. Dejā jāmāk ielikt ne tikai «pliku» lēkāšanu. Vispirms ir jāsaprot, ka svarīga ir katra nianse – smaids, acis, tam visam ir liela nozīme. Darbā jāieliek dvēsele, tikai tad rezultāts būs iespaidīgs. Pašam pedagogam jābūt ar īpašu dejas izjūtu un jāgrib apgūt arvien jaunas zināšanas. Visu laiku jāturpina mācīties, lai turētos līmenī, jo Latvijā deju grupām ir ļoti liela konkurence.
Vairāk jātic jauno spēkiem
Reizēm man šķiet, ka Jelgavā par maz uzticas jaunajiem, sakot – viņiem jau vēl nav pieredzes, nav ko izlikties lieliem un varošiem. Man nesen piedāvāja iespēju strādāt Rīgā fitnesa klubā un, protams, trīs reizes lielāku algu nekā pedagogam šeit. Godīgi sakot, mazliet jau gribas piekrist, jo esmu sākusi dzīvot pati savā dzīvoklī, par kuru jāmaksā, un nauda lieti noderētu, bet es vienkārši nevaru pamest savu deju grupu, jo esmu to izveidojusi.
Diemžēl Jelgavā jaunie īpaši netiek atbalstīti. Neviens neprasa, lai mums maksā milzu naudu, bet ir reizes, kad palīdzība nepieciešama. Nevar taču gribēt, lai par latu mēnesī, ko maksā bērni, kas darbojas «Jundā», mēs varētu gan tērpus uzšūt, gan transportu sarūpēt, lai aizbrauktu uz koncertiem. Daudzi vecāki to pašu latu nevar samaksāt, un man ir grūti prasīt klāt naudu tērpiem un citām lietām. Tomēr, ja mēs gribam piedalīties konkursos un koncertos, tērpi ir vajadzīgi – nevar vienkārši aiziet uz tirgu un nopirkt visām meitenēm vienādas melnas bikses. Katrs deju uzvedums kļūst vēl īpašs, ja tajā ir ne tikai pārdomātas kustības, bet arī piemēroti tērpi.
