24. oktobrī Meža fakultātē sanāca studenti un mācību spēki, lai pieminētu un godinātu pirms simts gadiem dzimušo docentu Paulu Mūrnieku, izcilu meža zinātnieku un pedagogu, fakultātes dekānu no 1950. līdz 1964. gadam.
24. oktobrī Meža fakultātē sanāca studenti un mācību spēki, lai pieminētu un godinātu pirms simts gadiem dzimušo docentu Paulu Mūrnieku, izcilu meža zinātnieku un pedagogu, fakultātes dekānu no 1950. līdz 1964. gadam.
Pastāv uzskats, ka parasti par cilvēku runā simts gadu. Gadus septiņdesmit deviņdesmit cilvēks dzīvo laikabiedru vidū, taču pēc viņa aiziešanas viņsaulē dzīvās atmiņas tālāk par minēto gadu robežu parasti nesniedzas. Ja par cilvēku runā simts gadu pēc piedzimšanas, tad personība bijusi īpaši izcila. Tā noticis arī ar P.Mūrnieku. Kāda būs viņa piemiņa tālākos laikos, ko par viņu domās nākamie meža zinātnieki, pedagogi, tas lielā mērā atkarīgs no tā, kādi materiāli būs par šo cilvēku savākti un apkopoti šolaik.
Interesanti, ka P.Mūrnieks redzams 1990. gadā uzņemtajā Rīgas dokumentālo filmu studijas filmā “Virši zili, virši sārti…”. Tur viņš, runājot par kāpu apmežošanu, rāda priedes, ko pie Rīgas Jaunciemā 1933. – 1934. gadā stādījuši inteliģentie bezdarbnieki. Viņš ir minēts publikācijās meža nozares profesionālajos žurnālos, taču, šķiet, pagaidām vispamatīgāko darbu P.Mūrnieka biogrāfijas materiālu apkopošanā 2000. gadā veikusi mežsaimniecības specialitātes neklātienes nodaļas diplomande Ilze Caunīte. Viņa, beidzot augstskolu, uzrakstījusi kvalifikācijas darbu “Docenta Paula Mūrnieka dzīves gājums un devums meža nozarē”. Jāpiebilst, ka studentes darba vadītājs ir P.Mūrnieka amata pēctecis fakultātes dekāns no 1968. līdz 1993. gadam profesors Alfons Grīnfelds. Ar viņa atļauju šajā rakstā izmantoju arī I.Caunītes apkopotos materiālus.
No neuzvarētajiem zemgaļiem
P.Mūrnieks dzimis Lietuvā, Šauļu apriņķa Pašveitenes pagastā rentnieku Kārļa un Katrīnas Mūrnieku piecu bērnu ģimenē kā jaunākais dēls. Mūrnieki uzskatīja, ka viņu senči ir zemgalieši, kas 1290. gadā pēc Sidrabenes pils nodedzināšanas, negribēdami palikt vācu virskundzībā, atrada patvērumu Lietuvas dižkunigaišu zemē. Tēvs bija stingri noskaņots latvietis. Tādēļ 1911. gadā, kad pienāca skolas laiks, viņš mazo Paulu veda uz simts kilometru attālo Jelgavu, kur dzīvoja viņa māsa. 1923. gadā ģimeni piemeklēja traģiska nelaime – 53 gadu vecumā, laupītāju uzbrukumā smagi ievainots, tēvs nomira. Mūrnieki pārcēlās uz Bauskas rajona Īslīces pagastu.
1926. gadā P.Mūrnieks beidza Jelgavas Klasisko ģimnāziju un Rīgā iestājās Latvijas Universitātes Agronomijas fakultātes Mežkopības nodaļā. Tika ievērota jaunā studenta neatlaidība, augstās prasības pret sevi, darbaspējas. Tomēr trūcīgo apstākļu un smagi pārciestās slimības dēļ 1931. gadā P.Mūrnieks studijas pārtrauca un sāka strādāt – gan koku šķirošanā, gan jūrmalas kāpu apmežošanā, gan par taksatora palīgu. Jau kā trīsdesmitgadnieks no 1935. līdz 1936. gadam viņš pildīja obligāto dienestu Latvijas armijas sapieru pulkā, bet, novilcis karavīra formu, atgriezās zinātnē un, divus gadus strādājot Mežu pētīšanas institūtā, sadarbībā ar profesoru R.Markusu izstrādāja priežu un egļu raukuma un tilpuma tabulas. Šis zinātniskais darbs tika godalgots. Līdztekus 1938. gadā P.Mūrnieks atjaunoja studijas universitātē, un tajā pašā gadā augstskolu absolvēja, iegūstot 1. šķiras inženiera mežkopja grādu.
1939. gadā pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanas P.Mūrnieks tika uzaicināts sākt pedagoģisko darbu Mežsaimniecības fakultātē. Tā arī palika viņa darbavieta turpmākos 46 gadus – līdz pat aiziešanai pensijā 1985. gadā.
Igauņi studē krieviski, citi – ne
Pēc kara, kad Jelgavas pils bija nopostīta, līdz pat 1957. gadam gan Mežsaimniecības fakultāte, gan Latvijas Lauksaimniecības akadēmija atradās Rīgā. Dekāna Mūrnieka vadības laikā tā atgriezās Jelgavā. Viņam ir lieli nopelni nacionālo meža nozares kadru sagatavošanā, it īpaši mežizstrādes un kokapstrādes studiju programmu izveidē. Fakultātes absolventi neļāva izvērsties pēc kara no Krievijas atsūtītajiem speciālistiem, kas vāji pārzināja vietējos apstākļus. Šajā laikā fakultātei izdevās izturēt spiedienu, lai nepiekristu atvērt plūsmu ar apmācību krievu valodā. Tas gan netraucēja vadīt igauņu studentu apmācību Jelgavā (no 1951. līdz 1964. gadam fakultāti beidza 37 igauņu kokapstrādes speciālisti).
Zinātnē P.Mūrniekam ir pētījumi par baltalksni kā ļoti ātraudzīgu koku sugu, ātraudzīgā Ziemeļamerikas sarkanā ozola piemērotību Latvijas apstākļiem, piejūras smiltāju nostiprināšanu un vairākām citām vēl mūsdienās aktuālām lietām. Turklāt 1948. gadā savu zinātņu kandidāta disertāciju P.Mūrnieks izstrādāja bez zinātniskā vadītāja.
Mūža nogali izcilais pedagogs un zinātnieks vadīja ģimenes lokā Rīgā. Strādāja savā piemājas dārzā. Cik vien spēki atļāva, brauca uz studentu salidojumiem, piedalījās arī zinātniskajās konferencēs. Docents aizgāja mūžībā, kad līdz deviņdesmitgadei pietrūka nedaudz vairāk par pusgadu.
Tādu mēs viņu atceramies
Profesors Zigurds Saliņš: Manas atmiņas par docentu Paulu Mūrnieku saistās jau ar 1950. gadu, kad iestājos Meža fakultātē. Viņš kā pedagogs daudz darīja studiju procesa organizēšanā. Ļoti paļāvās uz pasniedzējiem, bet jaunos kolēģus ievadīja darbā, prasīja augstu atbildības izjūtu.
Viņam piemita ļoti laba redzes atmiņa, labi atcerējās savus studentus. Parasti vienreiz nedēļā izstaigāja visu mācību korpusu. Ja bija kādas nekārtības, uzreiz tās pamanīja. Braucot pa Latviju, mēdza iegriezties pie studentu vecākiem. Biežāk tas bija tad, ja students bija no trūcīgas ģimenes. Apciemoja arī palaidņu vecākus.
Liels diplomāts, nekad nenonāca konfliktā, prata atrast kompromisu. P.Mūrnieks bija nacionāli noskaņots. Kur vajadzēja, pieminēja komunistisko partiju, kaut pats bija bezpartijisks.
Meita Ārija Lauders: Tēvu atceros mierīgu, klusu, pretstatā mātei, kas bija ļoti “šiverīga”. Mājās valdīja patīkama gaisotne, humors, tēvam vienmēr patika kādu pavilkt uz zoba. Jau no bērnības viņš bija stingri audzināts, jo ģimnāzijas laikā Jelgavā dzīvoja pie tantes, kurai piederēja šūšanas darbnīca. Šajā mājā valdījusi stingra audzināšana, liela kārtība. Tante uzskatīja, ka trauks jāslauka tik ilgi, kamēr tas spīd. No šejienes arī tēva pedantiskums, precizitāte.
Ja tēvs bija aizņemts, viņam piemita spēja jebkurā brīdī no risināmās problēmas atslēgties un uzklausīt. Viņam patika no rītiem agri celties un ar vilcienu braukt no mājām Rīgā uz Jelgavu. Vilcienā tēvs atpūtās, pārdomāja dzīvi. Pa mežu gāja kā pa svētnīcu. Viņam patika novērot putnus un dzīvniekus, būt vienatnē ar dabas burvīgo skaistumu. Patika arī iet medībās, taču tēvs nekad nespēja dzīvnieku nonāvēt. Savu bisi viņš parasti deva profesoram Saksam, jo medniekiem pastāv uzskats, ka ar svešu ieroci medībās veicas, un tiešām, ejot uz zaķiem, bieži tā notika.
Tēva bērēs sabrauca vairāk nekā tūkstotis cilvēku – bijušie studenti, kolēģi, draugi, paziņas. Uz viņa atdusas vietas Rīgā 2. Meža kapos gūla ziedu un vainagu kalni pateicībā par dzīvi, ko viņš bija veltījis jaunās mežkopju paaudzes sagatavošanā.
Bijušais mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols: Mana laika studentu vidū bija jūtama kara atblāzma. Starp mums bija bijušie leģionāri un padomju armijas karotāji. Paula Mūrnieka uzdevums bija visus saliedēt. Tolaik fakultātē gribēja stāties daudz meiteņu. Darbs mežā jau ir ar zināmu romantiku, taču dekānam bija uzskats, ka meitenēm fakultātē ir jābūt, tomēr ne pārāk daudz, jo profesija ir grūta un prasa ziedošanos.
Dekānam bija respektabls izskats – stalts, labi kopts, vienmēr kaklasaite, katra vīlīte līdz pēdējam sīkumiņam izgludināta. Dievs viņu bija apveltījis ar labām runas dāvanām. Vienmēr izteicās skaidri, tēlaini, izteiksmīgi. Prata studentus pārliecināt, bija prasīgs, taču visu atrisināja mierīgā ceļā, nepaceļot balsi. Dekāns arī organizēja pašdarbības pasākumus. Tajā laikā fakultātē darbojās vīru koris. Arī mūsu kurss, kurā galvenokārt mācījās laucinieki, bija ļoti dziedošs.
