Par Latvijas sasniegumiem mēdz runāt dažādi.
Par Latvijas sasniegumiem mēdz runāt dažādi. No vienas puses, valsts ar vienu kāju jau ir iekāpusi Eiropas Savienībā un NATO, no otras – daudziem lauciniekiem trūkst naudas pamatizglītības nodrošināšanai savām atvasēm un brašās Latvijas armijas kareivju nāve miera apstākļos sāk kļūt par normu. Vairāki simti miljonāru, desmitiem tūkstošu bezdarbnieku un simtiem tūkstošu mazturīgo nepārprotami liecina par to, ka izdzīvošanas līdzekļu trūkst vairākumam mūsu valsts iedzīvotāju. Ātrās naudas gūšanas laiki beigušies arī uzņēmējiem, kas vairumā gadījumu ir spiesti skaitīt katru santīmu, it īpaši pēc 1998. gada augusta bēdīgi slavenās Krievijas krīzes. Un samērā lielu īpatsvaru gan katras ģimenes, gan pašmāju uzņēmuma budžetā veido telekomunikāciju pakalpojumu samaksa. Un teikt, ka Latvijā šī nozīmīgā nozare kārtībā, šķiet, būtu vairāk nekā pāragri.
Spilgts piemērs situācijai vietējā telekomunikāciju tirgū ir interneta telefonijas problēma, kas savā attīstībā kulmināciju sasniedza aizvadītās nedēļas sākumā, kad SIA «Lattelekom» 2. maijā atvienoja no sakaru tīkla visas Latvijas Interneta telefonijas asociācijas (LInTA) firmas, kas nebija parakstījušas līgumu ar «Lattelekom» par izejošo starptautisko sarunu sniegšanu, lai nediskriminētu vienu no IP telefonijas firmām, kas ir noslēgusi līgumu ar «Lattelekom». LInTA ar atbildes gājienu nav kavējusies un ir iesniegusi tiesā prasību pret «Lattelekom». Pagaidām nav zināms, kā tiks atrisināts šis konflikts, taču tas jādara steidzami, jo interneta telefonijas firmas turpina piedāvāt šo pakalpojumu, izmantojot alternatīvus kanālus, un LInTA biedri strādā ar milzīgiem zaudējumiem. Zīmīga ir Satiksmes ministrijas (SM) Sakaru departamenta it kā malā stāvēšana situācijā, kad tiek grauta vesela interneta telefonijas nozare. Kā ir paziņojis LInTA prezidents Pēteris Avotiņš, atsaucoties uz Telekomunikāciju tarifu padomes priekšsēdētāja Raimonda Jonīša 26. aprīļa atbildes vēstuli LInTA biedriem, pēc Telekomunikāciju tarifu padomes sniegtās informācijas, Latvijas Interneta telefonijas asociācija nav pārkāpusi pašreizējos likumus. Un kurai citai institūcijai, ja ne SM, kas ir atbildīgā telekomunikāciju nozares institūcija mūsu valstī, būtu jāuzņemas atbildība par notikušo?
Tas, ka trūkst interneta telefoniju reglamentējošas likumdošanas, vedina aizdomāties par iespēju, ka atsevišķu likumdošanas normu neesamība nav netīša. Par to liecina arī Konkurences padomes (KP) aktivitātes, izskatot šo jautājumu un faktiski nonākot strupceļā. KP priekšsēdētājs Pēteris Vilks atzīst, ka lietas izskatīšana ir sarežģīta, jo normatīvie akti telekomunikāciju nozarē neregulē attiecības interneta telefonijas jomā. Normas ir grūti piemērojamas tām tehnoloģijām, kas darbojas Latvijā, turklāt ir grūtības piemērot Telekomunikāciju likuma normas šāda veida pakalpojumiem. Kā «rozinīti» šajā kokteilī var uztvert arī SM Sakaru departamenta vadītājas Ināras Rudakas aģentūrai LETA sniegto atziņu, ka viņas vadītajam departamentam neesot tiesību regulēt «Lattelekom» darbību. Vai tas būtu jāsaprot kā SM akcepts «Lattelekom» visatļautībai? Vai tieši I.Rudakas vadītajam departamentam nevajadzētu būt pirmajam, kam būtu jāizvērtē «Lattelekom» 2. maija aktivitāšu atbilstība likumdošanas normām?
Tagad par problēmas ekonomisko pusi. Daudz un bieži iztirzātajā «Lattelekom» monopolstāvokļa jautājumā der piebilst, ka patlaban minētā SIA piedāvā LInTA biedriem par vienu starptautiskās izejošās sarunas minūti subsīdijās «Lattelekom» maksāt 11 santīmu, turklāt par laiku, kas tiek pavadīts, autorizējot numuru un savienojot sarunu, ja tas nepārsniedz 30 sekundes, subsīdijas nevajadzēs maksāt. Ienākošās sarunas IP telefonijas firmas nedrīkst sniegt. Saskaņā ar telekomunikāciju speciālistu neoficiālām aplēsēm vienas minūtes sarunas pašizmaksa, izmantojot interneta telefoniju, ir apmēram 3 santīmi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka LInTA biedru turpmāka darbība zaudē rentabilitāti.
Konfliktsituācijas bezcerīga ievilkšanās vai tās atrisinājums par labu monopolistam nebūs izdevīgs ne Latvijai, ne tās iedzīvotājiem. Daudziem uzņēmumiem, it īpaši, ja tiem ir sadarbības partneri ārvalstīs, 10 – 15% apgrozījuma veido tieši starptautiskie sakari, un, tiem sadārdzinoties, diez vai tiks sekmēta uzņēmējdarbības attīstība. Interneta telefonijas pakalpojumus izmanto arī privātpersonas, un palielāks robs varētu rasties arī viņu maciņos. Diemžēl SM pasivitāte šajā situācijā tikai veicina monopolista nostiprināšanos un jauno tehnoloģiju attīstības bremzēšanu, kas Latvijas tēlam noteikti piešķir banānu republikas iezīmes.
Un tālāk loģiski rodas jautājums: vai atradīsies kāda starptautiska telekomunikāciju kompānija, kas būs gatava investēt tādā valstī kā Latvija? Izskatās, ka par šo mākslīgi radītās konkurences trūkumu Latvijas telekomunikāciju pakalpojumu saņēmēji varēs ar uzviju maksāt vēl vairākus gadus. Vai nebūtu izdevīgāk atmest demagoģiju jau šodien un, sakārtojot telekomunikāciju tirgu, radīt investīcijām un konkurences paplašināšanai labvēlīgu vidi. Ceļā uz Eiropu tas noteikti netraucēs.
