Nereti notikumi liek aizdomāties par intuīciju – vai arī man tā darbojas un vienmēr? Vai tikai tās ir nejaušas sagadīšanās, kad notiek tā, kā paredzēts.
Nereti notikumi liek aizdomāties par intuīciju – vai arī man tā darbojas un vienmēr? Vai tikai tās ir nejaušas sagadīšanās, kad notiek tā, kā paredzēts.
Šoreiz jautājums “uzpeldēja” brīvdienās, kad draudzīgā bariņā svētdienas vakarā vedām draudzenes uz autobusu Tukumā. Nokavēt nedrīkst, citādi būs jāturpina ceļš līdz pat “pilsētai ar rītdienu” – Ventspilij. Un arī paši mājās nonāktu rīt. Piedzīvojums sākās gandrīz pašā sākumā, kad ekskursiju uz mērķi sākām pa citu ceļu, ne kā braukts iepriekš, – gribējām nelielu pavizināšanos. Jau nonākot Dobelē, mūsu aprēķini liecināja – ja neapmaldāmies, paspēt varam, bet mazliet jāpasteidzas. Un, protams, apkārt valdošā tumsa nepalīdzēja noteikt debespuses.
Braucām pēc nostāstiem, bet pulkstenis arvien straujāk tuvojās noteiktajam laikam – 21.20. Beidzot, tikuši uz zināma ceļa, nopriecājāmies, ka esam uz pareizā, bet mazliet satraucāmies – priekšā krietni vairāk kilometru, nekā iepriekš domājām. Kā saka, “pielikām soli” un galā tikām pat divas minūtes pirms laika. Draudzenes aizbrauca, bet brālim nebija miera. “Kurp dosimies?” Tad arī izlēmu pārbaudīt intuīciju. Pabraukājām pa šķērsieliņām un vēlāk arī nezināmākiem lauku ceļiem. Tā gandrīz divas stundas vizinājušies, lēmām “griezt” atpakaļ. Nepagāja ne diena, arī saule vēl nedomāja lēkt, kad nonācām Jelgavā. Tiesa, pāris reižu likās – derētu ielūkoties kartē, lai zinātu, kur esam nokļuvuši. Bet abi bijām pārliecināti, ka mašīnā tās nav. Tomēr Jelgavas degvielas uzpildes stacijā konstatējām pretējo.
Kas zina, ja būtu pēc tās braukuši, galā nonāktu vēlāk. Reiz šajā pašā apvidū ar draugiem, kādu vakaru vizinoties no jūras, vadījāmies pēc ceļa remonta norādēm un atdūrāmies mežā. Ko lai saka – sekojot norādēm, nonākam mežā, bet intuīcijai – mājās.
