Starp mums runājot, mēs visi ilgojamies pēc sapratnes, mīlestības, atsaucības. Bet ne visi prot dot, ne visi prot arī saņemt.
Starp mums runājot, mēs visi ilgojamies pēc sapratnes, mīlestības, atsaucības. Bet ne visi prot dot, ne visi prot arī saņemt.
Adventes laika tradīcija daļā cilvēku rada vēlmi veikt kaut ko citu labā. Šis ir darbīgākais laiks. Un, iespējams, ir divējāds vērtējums notiekošajam – no vienas puses, nogurdina un nav visai tīkams akcijveidīgums, bet, no otras, – ir prieks redzēt, ka vienam ir palīdzēts, bet otrs ir iesaistījies.
Vairākus gadus arī “Ziņu” redakcijas darbinieces – Egita Veinberga un Dace Diržine – pirmsvētku laikā organizē labdarības akciju. Tā ir nedaudz mainījusi raksturu – no pasākuma, kad lietoto mantu gūzmā redakcija pārvērtās par noliktavu, līdz risinājumam “Palīdzēsim palīdzēt!”, kad pa tālruni cilvēks paziņo par cita cilvēka vajadzībām.
Organizē akciju, nedod ubagiem uz ielas
Saredzēt vajadzību – tas ir pirmais solis ceļā uz labdarību. Dace atceras pirmo akcijas gadu. “Es toreiz gaidīju bēbi. Man tās izjūtas ir neaizmirstamas. Par bērnunama iemītnieku prieku – viņi rāpās klēpī, pēc tam sūtīja pateicības vēstulītes. Nevar izstāstīt, cik nozīmīgi tas bija toreiz, un tas turpinās. Par labdarību uzskatu arī nodotās asinis un ziedojumus pa telefonu, to esmu darījusi.”
Egita neslēpj emocionālo gandarījumu par mirkli, kad atskan zvans, lai kāds informētu par līdzcilvēka vajadzībām. Bērni apmeklē skolu un cenšas slēpt savu nabadzību, lai netiktu izsmieti, veci cilvēki sava pašlepnuma dēļ nedodas uz sociālās palīdzības dienestiem. To, ko neredz skola vai sociālās palīdzības iestāde, redz vai vismaz nojauš kaimiņi. Egita ir ziedojusi pa telefonu tajos gadījumos, kad nepieciešama palīdzība bērniem, bet neko nav atvēlējusi ubagiem uz ielas. “Mans vīrs gan to agrāk darīja. Kad redzu pie baznīcas lūdzējus un esmu kopā ar bērniem, tad ziedoju, jo bērni tā grib, un nevaru izrādīt pretējo, pat ja vēlētos. Bet pati, piemēram, pērku pavasarī puķītes no vecām tantiņām ne tāpēc, ka man vajag, bet tāpēc, lai iepriecinātu. Man liekas, ka tad tas ir abpusējs prieks un nevienam nav ne ņēmēja, ne devēja statuss,” domā Egita.
Jābūt izjūtām, kas rosina ziedot
Maijai Laizānei ziedošanas sajūtas lielākoties saistās ar kādu notikumu. “Esmu ziedojusi krišnaītu labdarības virtuvei. Pienāca stacijā, lūdza ziedot, un man bija ticība, ka tas ir patiess lūgums. Zināju, ka mani paziņas savulaik grūtā brīdī bija ēduši šajā krišnaītu virtuvē. Šogad 18. novembrī televīzijā sadzirdēju aicinājumu ziedot Oskara Kalpaka piemineklim. Citā dienā tas bija gājis gar ausīm, bet nu, izrādās, bija īstais laiks. Lai ziedotu, acīmredzot ir jābūt izjūtām, kas rosina to darīt.”
Edgars Kupčs: “Vienam slimam “džekam”, lai uzlabotu viņa veselību, esmu devis naudu.”
Edgars Sauka: “Laiku pa laikam iedodu vienai kundzītei, kas sēž pie “Ķekavas” veikala. Pāris reižu esmu atsaucies uz telefonakcijām. Esmu nodevis asinis pēc aicinājuma.”
Inga Karlinska: “Vidusskolas laikā darbojos sabiedriski. Pie Vācu kultūras biedrības vācām humāno palīdzību, dalījām tiem, kam tā nepieciešama. Mēs bijām divas skolnieces un viens pieaugušais. Daudziem palīdzējām. Reizi mēnesī saņēmām kravu ar lielu piekabi. Tur bija arī mēbeles. Pateicoties kādas vācu būvmateriālu kompānijas atsaucībai, palīdzējām atjaunot arī ugunsgrēkā cietušu māju. Tas bija azarts, un šie cilvēki Vācijas nelielajā pilsētā bija aizrāvušies. Latvijā tomēr cilvēki ir maz atsaucīgi, un Jelgavā vienaldzīgāki nekā Valmierā. Man ir uzskats par to, ko vajadzētu darīt, bet es to neizpaudīšu.”
Ernests Treijs: “Ja man uz ielas lūdz, parasti dodu, jo nav iemesla neticēt, ka viņam tiešām vajag. Ja skaidri redzu, ka dzeršanai, tad ne. Savu reizi sieva atsaukusies TV telefona akcijām, vēl ir regulārie ziedojumi katru mēnesi misijai un draudzes vajadzībām.”
Novalkātas drēbes nav ziedojums
Līdz šim izpratne par ziedošanu galvenokārt ir aprobežojusies ar naudas, materiālo vērtību ziedojumu. Dažkārt par labdarību uzskata arī savu veco mantu atdošanu citiem. Tomēr diez vai to tā varētu saukt. Tā drīzāk ir praktiska atbrīvošanās no liekā. Nav svarīgi, kur to lieko novieto, – pie atkritumu tvertnēm, baznīcā vai bērnu fondā, jo vienmēr atradīsies kāds, kas tieši šajā vietā atradīs sev nepieciešamo. Lietotās lietas kādam ļoti noder, tomēr tas nenozīmē, ka šo rīcību jāsauc par ziedošanu.
Bet kas kopīgs ziedošanai un dāvināšanai? Ziedojam svešiem, dāvinām pazīstamiem. Dāvanu izvēlamies ilgi un rūpīgi, ļoti reti kad lētāk par latu. Un, tikai neko piemērotu neatraduši, ķeramies pie dāvanu kartes.
Savukārt ziedojumam pieejam racionāli – atdodam konkrētu, visbiežāk nelielu, summu, pēc iespējas mazākā laika patēriņā.
Taču reti iedomājamies, ka ziedot var ne tikai naudu, bet arī laiku, talantu, pieredzi. Vēl retāk to praktizējam. Vecam cilvēkam jauks ziedojums būs paciemošanās pie viņa kaut desmit sīku minūšu. Tomēr tas ir dārgāk nekā desmit sīku monētu. Un tas nav bezpersoniski. Ir jāparunājas pat tad, ja viņam slikta dzirde, un jāpajautā, vai nevajag ko atnest pat tad, ja nav laika. Tas ir nopietns ziedojums.
Ziedošana – tā ir iesaistīšanās
Kādreiz gadījās sastapties ar skolotāju Helēnu Sičevsku, kas, būdama bezdarbniece, palīdzēja kādai toreiz trūcīgai meitenei matemātikā. Tas bija ziedojums. Bet pensionētā skolotāja Dzidra Dudareva kādreiz palīdzēja gatavoties kaimiņu puišiem matemātikas eksāmenam, atsakoties no jebkādas atlīdzības, bet eksāmenu dienā turēja īkšķi un precīzi paredzēja katra atzīmi.
Ne mazāk svarīgs ziedojums ir dalīšanās pieredzē. Ja viens ir problēmā, bet cits – ticis ārā, vērts ziedot savu pieredzi otra labā.
Ziedošana – tā ir iesaistīšanās. Ja ar to, kas mums pieder, vēlamies dalīties, tad esam potenciāli ziedotāji, kuriem nav svešas tradicionālas un cilvēciskas vērtības, bet, ja patiesi dalāmies, – kļūstam par ziedotājiem.
Daudzi klīst apkārt, nelūdzot naudu, bet ieinteresētību. Ziedojot savu vienaldzīgo mieru, lai aizstāvētu kādu, kuru pazemo, mēs atsakāmies no ikdienas rutīnas.
Attur skeptiska attieksme
Kāda socioloģisko pētījumu firma, veicot aptauju, vai mūsu valstī ir aktīvi ziedotāji, sliecas paust viedokli, ka ziedošanas kultūru Latvijā pagaidām tomēr var saukt par vāji attīstītu. Cilvēkiem trūkst izpratnes par ziedošanas mērķiem, vajadzību, trūkst arī informācijas par iespējām iesaistīties labdarībā. Būtiski ir arī tas, ka ziedojumu vākšanas kultūra un to administrēšana, kā arī skeptiskā attieksme pret NVO attur Latvijas iedzīvotājus no savu līdzekļu atvēlēšanas labdarīgiem mērķiem, teikts pētījumā.
Arī šajā pētījumā ziedojums tiek klasificēts tikai kā materiālo vērtību atdošana. Varbūt vajadzētu sākt pētīt arī to, cik daudz cilvēku ir iesaistījušies labdarībā, ziedojot savu laiku un citus resursus.
Noskaidrots, ka privātpersonas labprātāk ziedo citām privātpersonām, kultūrvēsturiskos objektus atstājot valsts apgādībā. Un tas šķiet saprotami, jo diez vai labāk būtu ziedot akmenim. Bet arī uz to var skatīties atšķirīgi. Ir labi, ja var teikt: “Mans vectēvs ziedoja Brīvības piemineklim”, bet nereti domājam, ka nav jēgas lepoties ar vectēvu, kas kaimiņam uzdāvinājis arklu vai vienkārši palīdzējis siena pļavā.
… Es nezinu, vai to var saukt par ziedojumu. Nē, nevar, jo tā bija kāzu dāvana. Pēc omammas nostāstiem bijis tā: precējušies divi jaunie – istabene un ādas ģērētavas strādnieks. Meitenes tēvs, ģērētavas īpašnieks, Kārlis jaunlaulātajiem iedāvinājis nelielu veikaliņu, lai tiek uz zaļa zara un lai nebūtu jākalpo citiem. Bet tas nav ziedojums. Tā ir dāvana. Un tikai tiem diviem. Ziedojums ir cits. Tā ir Kārļa Dravnieka dotā artava 10. tramvaja izbūvei uz Bišmuižu. Un ar to, redz, viņa bērnu bērni var lepoties.
Parasti trūkst tieši laika
Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju Adventes laiku tomēr joprojām saista ar Bībeles vēsti. Tajā ir arī stāsts par Žēlsirdīgo samarieti.
… Ejot cauri bīstamam rajonam, divi cienījami vīri steidzās un pagāja garām nelaimīgam, piekautam, aplaupītam cilvēkam. Nevar saprast, kas viņiem liedza palīdzēt, – bailes, ka paši nedabū trūkties, nepatika pret to, ka sasmērēs savas drēbes, vienaldzība pret sveša sāpēm vai laika trūkums. (Šādos gadījumos gan parastais arguments kā toreiz, tā tagad ir pēdējais.) Bet trešais, necilākais gājējs riskēja ar savu drošību, pārvarēja bailes, ieguldīja laiku un beigu beigās vēl arī naudu.
