Strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, medmāsa turpina mācīties
Pirms diviem gadiem, īstenojot Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas un Jelgavas pilsētas slimnīcas sadarbības projektu, četrdesmit sievietes, lielākoties vecumā virs trīsdesmit, četrdesmit, uzsāka trīsgadu studijas pirmā līmeņa augstākās izglītības māszinību programmā. Sievietes, kas pieteicās šīm mācībām, bija strādājušas un daudzas joprojām turpina strādāt dažādās profesijās, bet visas izteica vēlēšanos apgūt medmāsas arodu. Studijām bija pieteicies arī viens vīrietis, taču tās atstāja pēc pirmās nodarbības. Savukārt sieviešu vidū atbirums ir tikai piektā daļa.
Tēva stingrībā un mātes līdzjūtībā
Pirms diviem gadiem Jelgavas slimnīcā mācības uzsāka arī jelgavniece Diāna Neilande. Līdz medmāsas diploma saņemšanai viņai tātad vēl atlicis trešais mācību gads, bet šonedēļ Diānai jau bija pirmā darba diena. Tiesa, ne Jelgavā, bet Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā.
Diāna aicinājumu kļūt par mediķi vai varbūt veterinārmediķi sajutusi jau agrā jaunībā, dzīvojot Rīgas nomalē, Bolderājā, un tur arī mācoties vidusskolā. Tolaik meitenei gan nācās no šīs domas atteikties. Proti, iestājoties vidusskolā, galvu sajaukušas mācību priekšmetu izvēles. Neatrodot sapratni ar bioloģijas skolotāju, Diāna bija atteikusies no šī mācību priekšmeta. Pabeidzot desmito klasi, meitene saprata, ka, cerot studēt medicīnu vai varbūt veterinārmedicīnu, bioloģija būs nepieciešama, bet kaut ko mainīt bija jau par vēlu. Diāna piebilst, ka toreiz vidusskolā raksturu parādījusi viņas bioloģijas skolotāja. Proti, Diānas draudzenei, kas atradās līdzīgā situācijā, skolotāja atļāva eksterni nokārtot pārbaudījumu par desmitajā klasē mācīto vielu, bet Diānai – nē.
Pieturoties pie tēva stingrās atziņas, ka sevi cienošam vidusskolas absolventam jāturpina studijas augstskolā (nevis jāiet mācīties par pavāru, kas Diānai bija otrā izvēle), jauniete iestājās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Skolā matemātika patika, tomēr par matemātiķi viņa nekļuva. Aizgāja pēc pirmā semestra. Tā ieteica māte, redzot meitu raudam pie augstākās matemātikas mācību grāmatām.
Divtūkstošo gadu sākums bija raksturīgs ar būvniecības bumu. Diāna dabūja darbu būvmateriālu veikalā. Sākumā vienā, tad otrā. Karjerā pakāpās no pārdevējas līdz personāla daļas vadītājai. Matemātiskā domāšana Diānu aizveda uz darbu bankā, kuras birojs atradās prestižā vietā Vecrīgā. Tomēr arī tas nebija viņas īstais aicinājums.
“Ar ko mēs, māmiņ, šodien ēdīsim makaronus?”
Sākās ekonomiskā krīze. Tolaik Diāna jau bija kļuvusi par māmiņu, taču ģimene viņai neizveidojās.
Diāna atceras, ka tolaik, iesaistījusies iepazīšanās portālos, aktīvi meklēja savu otro pusi. “Bija kaut kādas gaidas, un nāca kaut kādas vilšanās. Liela daļa kandidātu atbira, tūlīt kā uzzināja, ka man ir dēls,” teic Diāna. Piepeši vienā brīdī viņa saprata, ka tādus meklējumus turpināt nevēlas. Dzīvos divatā ar dēlu. Tomēr vēl bija atlicis viens norunātais randiņš. “Es esmu cilvēks, kas solījumus pilda. Mātei pateicu, ka būšu ātri atpakaļ – tikai “sejas kontrole”,” Diāna atceras. Ceļā uz “Laimas” pulksteni piepeši atskārtusi, ka nezina, kā izskatās viņas beidzamais kandidāts. Puisis bija rakstījis, ka internetā par sevi neko neizpaudīšot. Ja gribot satikties, lai braucot, ja ne, tad ne. Norunātajā laikā puisis zvanīja. Diānai teica, ka piecas minūtes kavēs. Tad piepeši iedomājās pajautāt, kā lai pilsētas ļaužu straumē pamana savu gaidītāju. Atbilde bija: “Es te vienīgais, kas ar rozi pie “Laimas” pulksteņa stāv.”
“Kā mēs tajā dienā satikāmies, tā vairāk arī nešķīrāmies,” Diāna Neilande atklāj, kā sākās viņas ģimenes dzīve. Paši šaubījušies, kur var būt tāda saderība. Vai tik kāda zāļu sieva nav ko piebūrusi! Mēnesi pirms kāzām, kas bija noliktas gadu pēc pirmās tikšanās, līgavainis zaudēja darbu. Darba devējs uzteicis tādēļ, ka viņš bijis pēdējais, kas uzņēmumā pieņemts darbā. Notiekot krīzes laika štatu samazināšanai, tiem, kuri pieņemti pēdējie, bija jāaiziet pirmajiem. Meklējot izeju, jaunā ģimene pārcēlās uz Norvēģijas ziemeļiem, “kur koki neaug un kur ir vienīgi kalni un ziemeļbrieži”. Tur sākumā Diāna strādāja visvienkāršākos darbus. Mammai nav bijis saprotams, kā meita, agrākā bankas darbiniece, var strādāt par apkopēju viesnīcā. Diāna atbildējusi, ka Latvijā bankā viņa pelnījusi piecsimt latu mēnesī, turpretī Norvēģijā kā apkopēja – četras reizes vairāk. Mamma, kas vienmēr dzīvē turējusi lepnu stāju, tomēr palikusi pie sava – arī par tādu naudu viņa tualetes netīrītu! Bet Diāna teic, ka kopš tā laika, kad kļuvusi par māti, viņai ir vienalga, ko strādāt, lai tikai varētu pabarot bērnu. Dzīvojot kā vientuļajai mātei, bijušas reizes, kad dēlēns jautājis: “Ar ko mēs, māmiņ, šodien ēdīsim makaronus?” Un tad, skumji jokojot, nācies atbildēt: “Ar dakšiņu, dēliņ!” Kečupam kādu santīmu pietrūka.
Kur ir mājas?
Norvēģijas ziemeļos Diānas ģimenē pieteicās jaunākais dēls. Kad puisēns bija tikai divas nedēļas vecs, ģimene pārcēlās uz valsts dienvidiem, kur dabas apstākļi bija kaut mazliet līdzīgāki Latvijai. Tur pasaulē nāca meita.
Kad jaunākais dēls sasniedza vecumu, kad varētu arī laist bērnudārzā, Diāna mīļi teikusi vīram, ka labāk tomēr vēl abus jaunākos bērnus audzināt mājās. “Ja mājās, tad kāpēc ne Latvijā?” savu domu pielicis klāt vīrs. Viņš tajā laikā bija sācis strādāt maiņu darbu, un nebija lielas starpības, vai braukt uz maiņu no Norvēģijas dienvidiem vai no dzimtenes. Vecākajam, sešpadsmitgadīgajam dēlam nācās izvēlēties, atgriezties Latvijā, ko viņš atstāja kā otrās klases skolēns, vai arī patstāvīgi palikt Norvēģijā, kur viņš ir iejuties izglītības sistēmā. Jaunietis izvēlējās otro. Diāna piebilst, ka vīrs, dodoties uz darbu, regulāri apciemo dēlu. Vecāki uzskata, ka vecākais dēls spēj dzīvot patstāvīgi.
Diāna ar jaunākajiem bērniem 2019. gada Līgo dienā atgriezās Latvijā. Drīz viņa izlasīja avīzē, ka Jelgavas slimnīca kopā ar Latvijas Universitātes Medicīnas koledžu piedāvā trīsgadīgos māsu kursus. “Tas ir elles darbs,” brīdinājusi vīramāte, kas pati ir mediķe. Diāna bijusi nepiekāpīga: “Bet es gribu!” Viņasprāt, pēc 35 gadiem studēt par ārstu jau bija par vēlu, bet māsas profesijas apguve likās vēl piemērota. Turklāt jaunības sapni viņai piedāvāja īstenot tepat pie mājām, Jelgavā, atrodoties salīdzinoši neilgā prombūtnē no jaunākajiem bērniem. Radu saime Diānas izvēli atbalstīja.
Ar Latvijas algu un Norvēģijas pieredzi
Par māszinības studiju programmu Jelgavas slimnīcā Diāna Neilande ir sajūsmā. Sekmes teicamas, izraudzīta par kursa vecāko, kas nozīmē būt samierinātājai – zibensnovedējai situācijās, kad kādai no studiju biedrenēm rodas domstarpības ar kādu no pasniedzējiem. Mācību spēki kursos ir gan Jelgavas slimnīcas, gan Latvijas Universitātes Medicīnas koledžas speciālisti. Diāna uzteic savu pirmās prakses vadītāju Jelgavas slimnīcas reanimācijas nodaļas māsu Martu Magaritu, Jelgavas slimnīcas virsārsti Solveigu Ābolu un daudzus citus pasniedzējus, kas vadījuši kursantu nodarbības. Riktīgi paveicies ir arī ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infekcijas slimību nodaļas virsmāsu Viju Lūsi, kura vadīja otro praksi un arī nokārtoja jauno darbu. “Man dažkārt jautā, vai es tomēr nevēlos iet strādāt skaistumkopšanā, zobārstniecībā vai kādā privātklīnikā. Jau no paša sākuma man bija doma, ka gribu strādāt ar bērniem,” teic Diāna Neilande.
Medmāsas alga Latvijā ir daudz zemāka par darba samaksu daudzās profesijās Norvēģijā. Diānai atalgojums ir svarīgs, tomēr ne galvenais nosacījums darba izvēlē. “Man ir paveicies, ka vīrs labi pelna,” piebilst jaunā medmāsa.
Runājot par Norvēģiju, viņa slavē turienes veselības aprūpes sistēmu, ar kuru saskāries, laižot pasaulē jaunāko dēlu un meitu. Salīdzinot ar to, ko nācās pieredzēt 2003. gadā Rīgas Dzemdību namā, kad dzima vecākais dēls, Norvēģijā viņa bija nonākusi paradīzē. Rīgā pret dzemdēšanu Diānai iedzītas bailes. Licies, ka nekad vairāk to viņa savā dzīvē nedarīs. Taču par dzemdībām Norvēģijas slimnīcā ir palikušas labas atmiņas. Tur pēc ierašanās slimnīcā speciāli norīkota vecmāte no dzemdētājas nav atgājusi ne brīdi. Tikai kādā mierīgākā brītiņā devusies padzert kafiju. Un arī tas, pacientei pajautājot atļauju.
Aicinājums būt kopā ar bērniem
Diāna ar jaunatklāsmes prieku stāsta par savām sajūtām un pirmajiem iespaidiem Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. “Tiem mazajiem ķipariem ir bail par to, ka viņi nokļuvuši slimnīcā. Saskarsmē ar bērniem ir jāatrod pavisam cita pieeja nekā ar pieaugušajiem. Tev vajadzīgs pilnīgi cits runas veids, lai mazo pacientu nomierinātu.” Reiz tas Diānai izdevies, pateicoties tam, ka viņai nav svešs pašas četrgadīgās meitas iemīļotais multiplikācijas filmu varonis vilcēns Vufu. “Tu zini, kas ir Vufu?” jautājis puisēns, kam ar sistēmu vajadzēja ievadīt zāles. Pēc šīs sarunas mazajam pacientam radusies lielāka uzticība slimnīcas medicīnas personālam. “Man patīk, ka es varu atrast pieeju bērniem,” teic Diāna Neilande.
Vai nedraudēs izdegšana, ko mediķu darbā aktualizē sakarā ar pandēmijas laika pārslodzi, Diānai gan zināmas bažas ir. Mājas rūpes, darbs un vēl arī mācības, kas beigsies tikai nākampavasar. Slodze ir liela. “Kursā smejamies, ka esam riktīgi teorētiķi,” teic Diāna, jo pandēmijas apstākļos liela daļa nodarbību ritēja attālināti. Šonedēļ ir sācies viņas darbs vistiešākajā saskarsmē ar kursos mācīto.
Solveiga Ābola, Jelgavas slimnīcas virsārste
Māsu apmācība, neapšaubāmi, ir labs projekts. Kā tas bija cerēts, vairākas meitenes jau strādā pie mums, par ko priecājamies. Kopumā laiks ir sarežģīts.
Latvijā reģistrēti gandrīz 19 000 medmāsu, bet profesijā strādā nedaudz vairāk par 8000. Tuvākajos gados medicīnas māsu skaits turpinās sarukt, jo palielinās profesijā strādājošo vecums.
Trešdaļa medmāsu ir pirmspensijas vecumā, bet septiņi procenti – vecākas par 65 gadiem. Pasaulē uz vienu ārstu ir vidēji 2,4 medmāsas, bet Latvijā šis rādītājs ir ievērojami mazāks – 1,6.
Avots: Latvijas Māsu asociācija
Par Latvijas Universitātes Medicīnas koledžas un Jelgavas slimnīcas kopprojektu
■ Īstenojot māszinību apmācību programmu, nākotnē plānots ar vidējo medicīnisko personālu nodrošināt Jelgavas slimnīcu un citas pilsētas veselības aprūpes iestādes. Šobrīd Jelgavas pilsētas slimnīcā strādā 150 medmāsas, no kurām aptuveni 60 procenti jau ir pirmspensijas vecumā.
■ Plānots, ka medmāsu apmācības notiks Jelgavas slimnīcā, atsevišķas nodarbības arī Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā. Jelgavas slimnīca mācību procesā nodrošinās studentiem mācību telpas, kā arī prakses vietu, bet mācību saturu un procesu koordinēs koledžas mācībspēki.
■ Mācību slodze plānota 30 mācību stundas nedēļā.
Avots: “Zemgales Ziņas”, 2019. gads
