Prāvs skaits jelgavnieku – gan orientieristu klubā “Alnis” apvienojušos, gan individuālu entuziastu – piedalījās 24 stundu izaicinājumā Talsu pusē, Mordangā, kur norisinājās Latvijas čempionāts rogainingā. “Kā Latviju mēdz dēvēt par orientēšanās sporta lielvalsti, tā Jelgavu varētu saukt par orientieristu lielpilsētu,” smej kluba “Alnis” veterāne Māra Bolšteina. Latvijā un aiz tās robežām atpazīstams ir viņas un Veltas Zjatkovas tandēms ar nosaukumu “Velmāra”, kas savulaik pelnījis rogaininga godalgas arī Eiropas un pasaules mērogā. Tagad abas startē ultraveterānu grupā un Mordangā izcīnījušas otro vietu. “Ultraveterāni skaitās no 65 gadu vecuma, un šogad grupā ienāca par mums desmit un “padsmit” gadu jaunākas konkurentes, ar kurām skaidrs, ka par vietu nevarējām sacensties. Tad nu gājām savam priekam. Baravikas salasījām, nakts vidu teltī pārlaidām, bet finišu sasniedzām godam,” pastāsta Māra un tūlīt sāk nosaukt “alniešus”, kas cīnījušies daudz nopietnāk un tikuši arī pie medaļām. “Otrā vieta vīru atvērtās grupas vērtējumā un pirmā starp 40+ vecuma veterāniem mūsu Viesturam Šlosbergam ar komandas biedru Renāru Skudru, čempiones sieviešu kopējā konkurencē un arī veterānu vērtējumā mūsu Zane Dzirkale ar rīdzinieci Līgu Berķi, otrie starp visām jauktajām komandām un čempioni veterānu vērtējumā Aija un Oskars Bartuševici, trešās dāmu kopvērtējumā un otrās starp veterānēm Santa Blūma un Lāsma Šlosberga, trešie starp 55+ vecuma superveterāniem Guntis un Viesturs Dudes, līdz pjedestālam tikai pāris punktu pietrūka Intai Poriķei un Ilmāram Dukulim,” veiksmīgākos no savējiem kopīgajā 62 komandu sāncensībā uzskaita Māra.
Vēl vieni čempioni jelgavnieki palikuši ārpus šīs “alnieši” uzskaites: Tomass Neuss-Lucs un Tomass Reinis Tīss jeb komanda “Latvju dēli”, kuriem pirmā vieta starp junioriem. Kā uzzinu sarunā ar pirmo no nosauktajiem vārdabrāļiem, sportiskās intereses abus vienojušas kopš vidusskolas 10. klases, un nu, jau LLU studentu kārtā, starp tām nostiprinājies arī rogainings.
Par ceļu līdz uzvarai Mordangā, kur skaisti priežu sili mijās ar īstiem džungļiem, kur lietus ūdens bija pārpildījis grāvjus un novērsties no mērķa vilināja bagātīgā sēņu raža, “Ziņām” pastāstīja arī zelta medaļnieces Aija un Zane.
Uz pēdējo kontrolpunktu – peldus
Pēc tradīcijas rogaininga komandas sacensībām piesakās ar pašu izvēlētu nosaukumu. “Davaičiki zaičiki”, kas uzmundrinoši vieno farmaceiti Zani un ārsti Līgu, ir atvasinājums no piedzīvojumu sacensībās atpazīstamās komandas “Zajec”, kad dzīvesbiedru tandēmā startē Zane Dzirkale un Juris Kļaviņš. Šoreiz nosacīti “stiprākā pleca” nav, bet Zane atzīst, ka abas ar Līgu ir gana stipras un spēkos līdzīgas, lai grūtākā brīdī, bez kādiem 24 stundu sacensībās neiztikt, varētu viena otru atbalstīt. Talkā, protams, nāk arī orientēšanās sporta pieredze, ko Zane, izrādās, krājusi kopš 12 gadu vecuma, klasiskajās distancēs tiekot arī pie daža laba čempiones titula, bet rogainingā tāds gan līdz šim neesot bijis.
“Orientēšanās ir viena no aizrautībām arī Līgai, ar kuru esam pazīstamas jau labu laiku un arī kopā startējušas, bet tik lielisku rezultātu sasniedzām pirmoreiz,” Zane skaidro, ka savstarpējā sapratne, raksturu saderība un spēja vienai otru motivēt šādā diennakts pasākumā ir svarīga jo īpaši.
Salīdzinot ar iepriekš pieminētajām piedzīvojumu sacensībām, viņa secina, ka piedzīvojumu nav trūcis arī diennakti garajā Mordangas rogaininga distancē. “Dabūjām pat peldēt, un patiesībā tieši šī izšķiršanās arī atnesa uzvaru. Jau ceļā uz finišu ezera pretējā pusē atradās viens četru punktu vērtības kontrolpunkts. Vai mēs to varētu “paņemt”? Apejot pa sauszemi, būtu kādi trīs kilometri. Spriedām, ka tad diezin vai paspētu iekļauties laikā, un izlēmām šo sašaurinājuma vietu pārpeldēt. Otrā pusē aizskrējām līdz kontrolpunktam, peldus arī atgriezāmies, un šie punkti izrādījās pirmajai vietai izšķirošie, jo otrās vietas ieguvējas no mums atpalika tikai par diviem.” Kā vēlāk pēc atstāstiem secināja rīkotāji, peldus šo vietu šķērsoja arī dažas citas komandas, bet “Davaičiku” drosminieces vienīgās to pieveikušas abos virzienos.
Citā brīdī acis priecējuši ziedošie virši, sēnes, brūkleņu sārtums, bet lielākā daļa distances tomēr bijusi pārpurvots mežs. “Pie Mordangas ezeriem atpūtāmies bērnībā ar vecākiem. Pavasarī ar Juri kādus 30 kilometrus šajā pusē nostaigājām, piedaloties pārgājienu akcijā “Latvijas izaicinājums”.” Orientieristes un dabas mīļotājas gaitās iepazinusi vai visus Latvijas apvidus, Zane spriež, ka tie ir gan atšķirīgi, gan gadu gaitā tik ļoti mainīgi un tāpēc vai katrā reizē citi. “Šoreiz gan pavasara pieredze vēl noderēja. Naktī pie kādas diezgan dziļas upītes atminējos, ka kaut kur te bija pāri samesti koki. Pagājušas pārdesmit metru sānis, šo vietu tiešām atradām un tikām cauri bez brišanas līdz viduklim, samērcējot tikai kājas.”
Ņemot vērā iepriekšējo rogainingu pieredzi ar tulznainām pēdām, šoreiz distance plānota ar starpfinišu, lai paēstu zupiņu, aprūpētu un atpūtinātu izmirkušās kājas un stundiņu pagulētu. Bet ar rīta gaismiņu jau viss atsākās līdz uzvarošām beigām. “21. stundā vēl varējām paskriet, par ko citas komandas brīnījās. Tātad stratēģija bijusi pareiza.”
Kopā pieveikti kādi 93 kilometri, no mežā izvietotajiem 80 dažādas vērtības kontrolpunktiem “paņemti” 53, un nopelnītie 312 punkti “zaičikus” uzcēluši pjedestāla virsotnē. Vai pēc šāda panākuma un vismaz desmit rogainingu pieredzes vēl ir ko mācīties? Zane atbild apstiprinoši, jo ir interesanti analizēt, kā citi pie līdzīga punktu skaita varbūt tikuši arī pa īsākiem ceļiem.
“Tikai mežs, trase un vēlme nokļūt līdz galam”
“Pastaiga ar vīru,” par 24 stundu sacensībām Mordangas mežos ar smaidu teic Aija Bartuševica, jo četru bērnu ģimenē abiem ar Oskaru tādi divatnes brīži sanāk reti. Laba atslodze no ikdienišķām un sadzīves lietām arī prātam, jo “galvā tikai mežs, trase un vēlme tikt līdz galam”. Papildu motivāciju devusi izstāšanās pagājušajā gadā Eiropas čempionātā, kur klupšanas punkts bija ne tie pareizākie apavi. Tiem nu veltīta jo īpaša vērība, un acīm redzami “pateicīgās kājas” spēja aizvest pat līdz Latvijas čempionāta zelta medaļai.
“Bijām arī savu distanci labi saplānojuši,” viņa secina un līdzīgi kā Zane piemin gan ceļā baudīto kalnaino reljefu un skaistos priežu silus, gan grūti pārvaramās purvainās slīkšņas. Jau sākotnēji plānā iezīmēts arī kontrolpunkts ezera galā, un par maršruta turpinājumu Oskars jau tobrīd pārliecinoši teicis: “Mēs peldam!” Tā arī notika. “Nepaveicās, ka sabojāju telefonu. It kā skaitījās ūdensdrošs, tomēr bija pagalam. Bet laiku ietaupījām, un ceļu līdz finišam jau varējām turpināt komfortablā ātrumā.”
Aija atzīst, ka plāns pa ceļam atkarībā no tābrīža spēkiem un sajūtām ticis arī nedaudz koriģēts, bet ar priekšnoteikumu, lai visu laiku kustētu uz priekšu un nenoietu lielu gabalu pa tukšo. “Man grūtākais ir negulēšana. Ap vieniem diviem naktī – tāds nogurums, ka krīti vai grāvī. Oskars jokojot centās piefiksēt to brīdi, palaikam uzjautādams: “Vai tagad man pie tās rokas ķert?””
Atgriezties starpfinišā nebija šīs komandas plānos. “Lai arī mazliet līņāja, atpūtāmies nepilnu stundiņu zem egles un turpinājām ceļu.”Vērtējot rezultātu, Aija pieticīgi spriež, ka dažas stipras komandas nav piedalījušās, jo gatavojas pēc pāris nedēļām gaidāmajam Eiropas čempionātam Igaunijā, tomēr ar šoreiz nopelnītajiem 320 punktiem, iespējams, varētu pietikt medaļai arī spēcīgākā konkurencē.Izturību viņa krāj ar ikrīta skrējieniem vai nūjošanu un gribētu izmēģināt spēkus arī kādā rogainingā ārpus Latvijas. “Kaut kur kalnos.”
“Latvju dēli” konkurē Eiropā
Uz Igauniju taisās doties arī abi Tomasi – Neuss-Lucs un Tīss, kuriem Latvijas čempionāts Mordangā bijusi tāda kā spēku pārbaude pirms vēl atbildīgāka starta. Arī pirmā vieta starp tikai divām junioru komandām nekā īpaši uzlūkota netiek, jo Eiropas līmenī sāncenšu gaidāmi daudz vairāk un spēcīgāki.
“Ar rogainingu nodarbojamies kādus gadus četrus, bet 24 stundu sacensības bija otrās. Pagājušajā gadā piedalījāmies Eiropas čempionātā, kas vienlaikus ar Latvijas čempionātu notika Milzkalnē,” atklāj Neuss-Lucs. Toreiz pamatīgi nomocījušas tulznas, tagad sagatavojušies labāk un līdz ar to varbūt arī apvidus šķitis vieglāks. Latvijas čempionāta zelts nopelnīts arī pērn, bet Eiropas junioru vērtējumā palikuši piektie. “Tagad Igaunijā būs 11 komandas. Ukraiņi ir spēcīgi, mājinieki igauņi arī,” Tomass spriež, ka cīniņš par medaļām būs sīvs, bet “Latvju dēli” tam gatavojušies.
Orientēšanās pieredze lielāka esot Tīsam, Neuss-Lucs vairāk nodarbojies ar skriešanu, bet komandā viens otru līdz ar to labi papildina. Pagaidām abi puiši vairāk balstās pašu pieredzē, taču sarunbiedrs nenoliedz, ka derētu ielūkoties arī kādos bagātākas pieredzes stāstos. Izvirzītajam mērķim gan abi cenšas pieiet ar profesionāļa skatu, kas pat vilinošajām Mordangas baravikām ir slīdējis pāri. “Sapratām arī, kas vēl būtu līdzi vajadzīgs, – piemēram, lietusmētelis, dvielītis.”
Labākais treniņš rogainingam, viņuprāt, ir garāki pārgājieni. “Gājām pa 60, 70 kilometriem. Garākais bija divu dienu 120 kilometru pārgājiens šovasar no Ainažiem līdz Mangaļsalas molam Rīgā. Plus vēl piedalāmies geokešingā, kur arī sanāk brist pa grūtākiem apvidiem.”
Gan atziņas, gan spēki kopš iepriekšējās Eiropas reizes ir iekrāti, un, lūkojoties uz Igauniju, Tomass apņēmīgi teic: “Būs labi!”
