Pāris simtu metru uz dienvidaustrumiem no Valgundes klostera sētas mežā atrodas neliela kāpa, ko sauc par Dieva kalniņu (Božja gorka).
Pāris simtu metru uz dienvidaustrumiem no Valgundes klostera sētas mežā atrodas neliela kāpa, ko sauc par Dieva kalniņu (Božja gorka). 1944. gada vasarā tur patvērumu no frontes uguns rada klostera mūķenes. Klostera māsa un ekskursantu gide Tavifa stāsta, ka kara laikā tas neevakuējās. Staļiniskais režīms bija naidīgs pareizticīgajiem, un apmēram sešdesmit mūķeņu, kas tolaik tur dzīvoja, nemeklēja patvērumu Krievijā. Par vācu karavīriem saglabājušies nostāsti, ka daži 1944. gada frontes apstākļos nāca uz klosteri lūgties, taču citi ierīkoja dievnamā stalli. “Vēsturi izprast nav viegli,” atzīst klostera māsa. Dieva kalniņā mūķenes izraka alas, zemnīcu, kur viņas gan slēpās no šāviņiem, gan arī lūdzās. Frontes apšaudēs tika iznīcinātas dažas saimniecības ēkas. Abas klostera baznīcas palika neskartas. Ir nostāsti par, iespējams, Pečoru klostera mūkiem, kuri, vāciešiem atkāpjoties, bijuši Latvijā un mežā pie Valgundes ierīkojuši nometni. Viņi nākuši lūgties arī uz klosteri, taču tad pēkšņi pazuduši.
