Katrā no mums mirgo atmiņu liesmiņas, zem katra kapakmeņa guļ mūsu vēsture. Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis viens no Jelgavas garīgās dzīves pamatlicējiem prāvests Jānis Reinhards.
Katrā no mums mirgo atmiņu liesmiņas, zem katra kapakmeņa guļ mūsu vēsture. Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis viens no Jelgavas garīgās dzīves pamatlicējiem prāvests Jānis Reinhards.
J.Reinhards dzimis Svitenes pagastā 1860. gada 20. septembrī. Mācījies vietējā pagastskolā, Jelgavas reālskolā un Jelgavas Klasiskajā ģimnāzijā, kur viņa klasesbiedru vidū bija arī Jānis Čakste.
Uzcītība un gribasspēks vienkāršu ļaužu jaunietim palīdzēja pārvarēt vācu pedagogu neiecietību pret latviešiem. 1882. gadā, ar izcilību beidzot ģimnāziju, J.Reinhards iestājās Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kur līdztekus zinātniskajam darbam darbojās korporācijā «Letonija».
Tēva nāve viņam lika atgriezties mājās. Saimniecība prasīja daudz laika, brīžiem Tērbatas studentam likās, ka nasta ir par smagu. Taču, par spīti slimībai, J.Reinhards tomēr pabeidza studijas.
Vajadzīgi mājīgi dievnami
Gluži kā citus tautiešus, pēc grūti iegūtā augstskolas diploma izvēloties profesiju, J.Reinhardu nodarbināja jautājums, vai būs iespējams strādāt dzimtenē. Daudziem latviešu garīdzniekiem tolaik maize bija jāpelna svešumā. Taču J.Reinhardam laimējās – viņš tika ordinēts tūlīt pēc universitātes beigšanas, 1887. gada 20. novembrī kļūstot par Kandavas iecirkņa vikāru – pirmo latviešu izcelsmes mācītāju Talsu novadā.
Pirmo reizi mūžā juzdamies laimīgs, jaunais garīdznieks apzinājās: lai ļaudis pulcētu Dieva vārdiem, vispirms vajadzīgi mājīgi dievnami. Desmit gadu laikā viņa vadīto draudžu mājvietas pieņēma staltāku veidolu. Viņš rūpējās, lai baznīcās būtu gan ērģeles un zvani, gan apkures krāsnis, gan arī, lai sprediķi tiktu noturēti skaidrā latviešu valodā. Tādēļ dievnamā gājēju netrūka.
Jelgavā atrada dzīves piepildījumu
1897. gada martā Kurzemes konsistorija aicināja J.Reinhardu ieņemt Jelgavas draudzes mācītāja posteni. Varbūt tādēļ, ka vācu garīdznieki īsti negribēja «ļaužu pūlī bada maizi ēst».
J.Reinhards juta, ka tieši Jelgavā atradīs dzīves piepildījumu, saviem spēkiem piemērotu darba lauku. Viņš izvirzīja sev uzdevumu – izglītot ar Dieva vārdu. Pēc 1905. gada revolūcijas ne vienu vien tautieti pilsētas draudzes gans izglāba no drošas nāves, protams, iegūstot daudz ienaidnieku.
Ar šo laiku saistīts J.Reinharda nozīmīgākais veikums – jaunā Sv.Nikolaja baznīca, kuru 1907. gadā viņš pats arī iesvētīja. Pateicoties prāvesta pūliņiem, 1913. gadā tika ierīkota draudzes kapsēta, bet dievnams ieguva vērtīgu altārgleznu, ērģeles un zvanu.
Drīz vien J.Reinhards panāca, lai Jelgavā tiktu atvērta pirmā skola, kur mācības notika latviešu valodā, izvērsts sociāli maznodrošināto aprūpes tīkls, nodibināta bērnu patversme (starp citu, bērniem garīdznieks noturēja īpašus dievkalpojumus).
Iesākto pārtrauca Pirmais pasaules karš. Šajā laikā J.Reinhards kalpoja Balvos, bet, atgriežoties Jelgavā, lielinieki viņu apcietināja. Taču jau pirmajā Latvijas brīvvalsts gadā prāvests turpināja savu svētīgo darbu, palīdzēdams Jelgavā nodibināt kurlmēmo skolu, izveidot slimnīcu ar gara slimībām sirgstošajiem, atjaunot patversmes, kā arī kristīgo organizāciju darbību, uzsākt kapelas celtniecību Nikolaja (tagad Meža) kapos.
1920. gadā J.Reinhards tika ievēlēts par Kurzemes konsistorijas prezidentu, 20. gadu beigās – par Jelgavas un Bauskas iecirkņa prāvestu. 1926. gadā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Padomju vara nesaudzēja
J.Reinharda darbību vienlaikus noteica gan kristietības, gan patriotisma principi. Paļaudamies uz Dieva žēlastību, savā vietā viņš palika arī kara vētrās – kad pilsēta bija pārvērsta uguns sārtā.
Bezdievju vara nežēlīgi izrēķinājās ar 84 gadus veco prāvestu. Stāsta, ka Sarkanās armijas virsnieks, nošaujot garīdznieku, viņam atņēmis arī zelta krustu un pulksteni.
Ilgus gadus varas iestādes neļāva J.Reinharda mirstīgās atliekas pārapbedīt svētītā zemē. Tikai pēc 45 gadiem prāvesta pīšļi tika guldīti viņa paša iesvētītajā Meža kapsētā netālu no kapelas.
Nav brīnums, ka pagātnes notikumus uztveram arvien abstraktāk. Nav vairs Jelgavā Vienības (Sv.Nikolaja) baznīcas. Nav arī Reinharda ģimenes mājas Kļavu ielā (tā gan ir mūsu pašu, nevis kara liesmu nopostīta). Palikušas tikai atmiņas par prāvestu, kas Dieva takās vadījis tūkstošiem ļaužu.
