Sociālekonomiskie procesi atgūtās neatkarības desmitgadē un pagaidām vēl mazpazīstamais 21. gadsimts daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdīs un prātos ir radījis sajukumu.
Sociālekonomiskie procesi atgūtās neatkarības desmitgadē un pagaidām vēl mazpazīstamais 21. gadsimts daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdīs un prātos ir radījis sajukumu. Ar ticību sociālisma ideāliem aizrauties vairs nav aktuāli, taču kaut kāds salmiņš, kur pieķerties, šķiet, lielākajai daļai cilvēku ir vajadzīgs. Tāpat kā garīgie meklējumi. Un tāpēc nav ko brīnīties, ka Latvijā kā sēnes pēc lietus dzimst dažādas reliģiskās organizācijas, kuru reālo darbību Tieslietu ministrijas speciālisti bieži vien nevar izzīlēt nekādos kafijas biezumos. Protams, var jau ieņemt ērtu pozu, kā to ir izdarījusi viena otra mūsu valsts tradicionālā konfesija, un paziņot, ka visas pārējās ir sektas, taču jāņem vērā tas, ka saskaņas veidošana Latvijā starp dažādo ticību piekritējiem ir ļoti tālu no ideāla. Un par vienu no problēmas stūrakmeņiem var uzskatīt demokrātiskas valsts līmeņa diskusijas trūkumu.
Par laimi, Latvija reliģiskās nesaskaņas ziņā atpaliek no Ukrainas, kur Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte izsaukusi sašutuma vilni Ukrainas un, kas pats interesantākais, arī Krievijas pareizticības piekritējos. Proti, pēdējie uzskata, ka pāvests it kā esot ieradies saasināt strīdu starp Ukrainas pareizticīgajiem un katoļiem. Savukārt Jānis Pāvils II aicināja uz sadarbību starp Romas katoļu un pareizticīgo baznīcu, kuras galvenā mītne atrodas Maskavā, kā arī paziņoja, ka dažādu kultūru tautas var būt vienotas un tām jāvienojas Kristū. Jāpiebilst, ka Ukraina ir lielākoties pareizticīgo valsts, taču tās rietumos dzīvo ievērojama grieķu pareizticīgo minoritāte, kas ir uzticīga Vatikānam.
Arī Tibetas garīgais līderis Viņa Svētība 14. Dalailama, īsi pirms Jāņiem apmeklējot Latviju, uzsvēra vienotību, draudzīgu līdzāspastāvēšanu un nepieciešamību saglabāt katra tradicionālo reliģiju. Taču – kā Latvijai veicas ar šo demokrātisko līdzāspastāvēšanu.
Tipisks piemērs ir krišnaīti, kuru parādīšanās uz ielām bieži vien izsauc smīkņāšanu. Toties pret veģetāro kafejnīcu «Rāma» nav iebildumu arī daudziem smīkņātājiem un citādi domājošajiem (vai šajā gadījumā – ticošajiem).
Jāsaka, ka visai dīvaini Latvijā tiek uztverts arī islams, kas nereti tiek saistīts ar Krievijas prokremlisko masu informācijas līdzekļu izplatītajām baumām par tā saucamajiem «islama kaujiniekiem», kas it kā izceļoties ar īpašu nežēlību. Ikvienam cilvēkam, kas kaut nedaudz palasījis Korānu, kļūst skaidrs, ka islamam nav nekā kopīga ar vardarbību, bet noziedzniekus var atrast starp visu reliģiju piekritējiem. Svarīgāka ir tolerance pret citu reliģiju pārstāvjiem. Tās, šķiet, komunistiskā režīma rezultātā jūtami pietrūkst visās Austrumeiropas valstīs. Ar to nevar lepoties arī Eiropas Savienības valstis, kur iebraucēji bieži vien dabū ciest savas nacionalitātes un ticības dēļ.
Latvijā situācija nav tik dramatiska, lai arī pie Rīgas sinagogas ir atskanējis sprādziens un laiku pa laikam gan uz dievnamu sienām vai apbedījumu vietām parādās pa kādam naidīgam uzrakstam. Šādu atsevišķu gadījumu apkarošana, protams, ir policijas kompetencē, taču valstij vajadzētu izstrādāt vienotu politiku vai vismaz vadlīnijas reliģiskās saskaņas veicināšanai, kas noteikti veicinātu arī integrāciju. Būtu jāsaprot, ka eirointegrācijas process var izrādīties ļoti sāpīgs samērā ortodoksāli domājošajiem Latvijas ticīgajiem, kuriem var rasties grūtības ikdienas saskarsmē ar citu reliģiju sekotājiem.
Runājot par aizspriedumiem, šķiet, sava rīcība reizēm būtu jāizvērtē arī tā saucamajām tradicionālajām konfesijām, tādām, kas sevi labprāt uzskata par tradicionālām – luterāņiem, katoļiem, pareizticīgajiem un baptistiem. Šķiet, jēdziens «tradicionālā konfesija» nav 21. gadsimta jēdziens, un tas ir izdevīgs tikai četrām Latvijas lielākajām konfesijām, taču ne sabiedrības integrācijas procesam mūsu valstī. Bet kā būt ar pārējiem? Vai viņiem nav ticības brīvības un starp tradicionālajām Latvijas konfesijām neatradīsies vieta zem saules? Laikam tomēr būtu prātīgāk izvēli atstāt katra cilvēka ziņā.
