Šķiet, tikai pašreiz Parīzi būs īsti skāris rudens, jo vēl pirms divām nedēļām koki bija zaļi un arī citādi valdīja vasara (siltums – no 20°C līdz 25°C).
Šķiet, tikai pašreiz Parīzi būs īsti skāris rudens, jo vēl pirms divām nedēļām koki bija
zaļi un arī citādi valdīja vasara (siltums – no 20°C līdz 25°C). Saule gan šķita rudenīgi
dzeltena. Parīze savus viesus mīļi apskauj, pati palikdama noslēpumaina.
«Kā jau zināms, Parīze radās senajā Sitē pussalā, kurai ir šūpuļa veids. Šās salas smilšainais krasts bija tās pirmā robeža, bet Sēna pirmais grāvis. Vairākus gadsimtus Parīze palika kā sala ar diviem tiltiem… Parīze piecpadsmitajā gadsimtā jau bija pilsēta milzis,» rakstījis Viktors Igo savā unikālajā grāmatā «Parīzes Dievmātes katedrāle».
Dievmātes katedrāle (13.gs. ēka) uz Sitē salas sapņotājam vienmēr asociējas ar kaut ko lielu un varenu, bet brīnumainākais ir tas, ka dabā ikvienu šokē tās varenība. Tā izrādās daudz iespaidīgāka par iztēlē būvēto. Parīzes Dievmātes katedrāle joprojām tiek uzskatīta par Parīzes centru. Laukumā iepretim katedrālei bruģī iezīmēts nulles punkts vieta, no kuras mērīti visi attālumi gan Parīzē, gan arī līdz citām vietām pasaulē. Dievmātes katedrāle joprojām darbojas arī kā baznīca. Tās gaiteņos pēc katoļu tradīcijas drūzmējas svecīšu kalniņi, ko aizdeguši ticīgie apmeklētāji. Katram zvanam atbilstoši V.Igo romānam ir savs vārds, un pats lielākais, Emanuēla, sver 13 tonnas.
«Tātad centrā Vecpilsētas sala, kas pēc sava veida atgādina milzīgu bruņurupuci, kurš no pelēko jumtu vairoga apakšas, līdzīgi ķetnām, izbāzis savus jumtu dakstiņu zvīņām klātos tiltus. Pa kreisi viengabalainā, stabilā, blīvā, saspiestā, spurainā Universitātes kvartāla trapece. Pa labi plašais Jaunpilsētas pusloks ar bezgala daudziem dārziem un pieminekļiem. Visas šīs trīs Parīzes daļas Vecpilsēta, Jaunpilsēta un Universitātes kvartāls izraibinātas neskaitāmām ielām.»
Laika pārmaiņas izturējis cits Sorbonas jeb Universitātes apkaimes nosaukums Latīņu kvartāls , kas cēlies no tā, ka agrāk tajā runājuši pārsvarā latīņu, nevis franču valodā. Savukārt tas, ko Viktors Igo sauca par trim Parīzes daļām, šodien viss kopā jāuzskata par Vecpilsētu, ieskaitot Monmartru ar tās kalnu, kas kādreiz bija piepilsētas ciems, bet tagad vecs, romantisks Parīzes rajons ar «Sacré-Coeur», Sv.Sirds baziliku, kalna galā. No bazilikas paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu.
Palaimējās nokļūt bazilikā ap pulksten 23, kad tajā bija nakts dievkalpojums. Dziedāja mācītājs. Baznīcas telpa konstruēta ar tādu akustiku, ka likās, ka dzied visas baznīcas sienas.
Kamēr ārā Monmartras nakts dzīve. Laukumiņā netālu no bazilikas valda sirsnīga gaisotne ļaužu pūlī gandrīz kā mūsu Dziesmu svētkos. Spēlē muzikanti, glezno mākslinieki, darbojas krodziņi. Visi līksmo. Neviena piedzērušā, neviena trakotāja. Monmartrā ir visvecākie krodziņi un arī ievērojamākie, kuros brīvos brīžus vadījuši slaveni mākslinieki. Daudzi no šiem krodziņiem darbojas vēl joprojām. Monmartra un Sv.Sirds bazilika parasti visvairāk paliek atmiņā izjūtu dēļ. Parīze ir emociju pilsēta. Kļūst skumji, domājot par to, ka tas ir tikai mirklis. Tieši tas laikam arī rada Ē.M.Remarka apcerētās romantiskās Parīzes skumjas, ka viss pāriet un neko nevar paturēt. Taču to, ko šeit esi guvis, neviens arī nevar atņemt. Parīze katram dāsni atdod daļiņu sevis, neko nezaudējot, bet iegūstot mīlētājus visā pasaulē.
Monmartrā, Parīzes Ziemeļu pusē, atrodas arī «sarkanais» jeb erotiskais kvartāliņš, kas nav nemaz tik liels. Tajā atbilstoša gaisotne. Bez liekas piedauzības, ar normālu kārtību un vietām ar labu gaumi. Vecākā un pasaulē slavenākā iestāde šai kvartālā ir «Moulin Rouge», «Sarkanās dzirnavas», 100 gadus vecais respektablais un dārgais kabarejs (ar deju šovu, ēšanu un dzeršanu izmaksā no 36 līdz 98 latiem).
Pirms simt gadiem vēl svaigais un modernais Eifeļa tornis pilsētas Rietumdaļā tagad jau ir vēstures, kultūras un arī zinātnes piemineklis. Starp citu, līdztekus daudziem tā neparastajiem datiem aprēķināts, ka vienā iedomātā laukuma vienībā Eifelis vidēji izdara tādu pat spiedienu uz zemes, kā cilvēks, sēžot krēslā. Tornis atrodas apbrīnojamā līdzvarā, un pat stiprākajā vējā tā smailes maksimālās svārstības nesasniedz 10 centimetru nobīdi. Līdzīgi Dievmātes katedrālei Eifeļa tornis (1889.g., augst. 320,75 m) ir otrs Parīzes brīnums, kas dabā izrādās vēl lielāks un iespaidīgāks par fantāzijās iedomāto. Tūristam ir iespēja uzkāpt vai liftā uzbraukt līdz abiem vidusstāviem, tikai ar liftu var nokļūt arī līdz pašam antenu laukumam torņa galā. No Eifeļa smailes pa taisni līdz Rīgai sanāk 1710 kilometru, tā vēstīts izkārtnēs torņa galā.
Ārpus atsevišķām ēkām un rajoniem vēl viens Parīzes simbols tilti. Vairāk nekā 30 tiltu pilsētas teritorijā šķērso Sēnu, kas tek cauri pašam Parīzes centram. Vecākais no tiem pretēji nosaukumam ir Jaunais tilts gar Sitē salu, kurš bijis starp abiem galvenajiem varoņiem daudzās franču kinofilmās.
