Agrāk vai vēlāk pie labas dzīves pieradušai nierei varbūt jāizraušas no ierastā tauku matrača.
Agrāk vai vēlāk pie labas dzīves pieradušai nierei varbūt jāizraušas no ierastā tauku matrača. Pie greznas, lai neteiktu – karaliskas, dzīves ilgus gadus bija pieradis arī agrākais fiksēto sakaru monopolists, kas savulaik bija pazīstams kā “Lattelekom”.
Nav šaubu, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ļoti labi atceras tos monopolista ziedu laikus, kad tarifi tika paaugstināti līdz bezjēdzībai, bet sazvanīt abonentus citā rajonā bija tīrā veiksmes spēle. Savukārt minēšanas “muciņloto” uzņēmuma klienti varēja spēlēt, velkot ārā no pastkastītēm kārtējos ikmēneša rēķinus. Sak, par cik nenotikušām sarunām tad prasīs maksāt, cik pensionāriem būs pierakstīti daudzu desmitu latu vērtie zvani “karstajām un mitrajām” meitenēm…
Līdz ar tirgus liberalizāciju un mobilo sakaru operatoru invāziju Latvijā monstrs, kas vēlāk nomainīja izkārtni uz rietumnieciskāko “Lattelecom”, kaut arī zaudējis monopolista troni, paplašināja savu pakalpojumu paketi, joprojām nodrošinot vairākos desmitos miljonu mērāmu peļņu. Visā procesā gan slēpjas arī kāds veiksmīgi ignorēts faktors.
Proti, daudzu lauku reģionu digitalizācija palikusi ne pusratā, bet absolūti pēdējā plānā, ko sāpīgi izjūt arī ne viens vien Jelgavas rajona pagasts. Un situācija ir šāda, neņemot vērā kompānijas ilggadējā bijušā prezidenta un vēlākā padomes priekšsēdētāja Gundara Strautmaņa jau pirms pāris gadiem doto solījumu “vēlākais, līdz 2007. gadam” nodrošināt kvalitatīvus sakarus.
Patlaban gada skaitlis vēlreiz mainījies, ciparu sistēma it kā arī ieviesta, bet, kad pienācis brīdis izbaudīt moderno sakaru priekšrocības, izrādījies, ka “vecie kabeļi samirkuši”, tāpēc sapnis par ātras darbības internetu būs jāsapņo vēl kādu laiku.
