Karš jebkurā tā izpausmē ir briesmīgākais, ko cilvēce piemēro pati pret sevi. ASV patlaban sāktā karadarbība pret Afganistānas talibiem vēl tiks preparēta un pētīta nākotnē, par to rakstīs traktātus un doktora disertācijas.
Karš jebkurā tā izpausmē ir briesmīgākais, ko cilvēce piemēro pati pret sevi. ASV patlaban sāktā karadarbība pret Afganistānas talibiem vēl tiks preparēta un pētīta nākotnē, par to rakstīs traktātus un doktora disertācijas. Jo gadījums cilvēces vēsturē ir unikāls – sākta cīņa pret nezināmu, nekonkrētu ienaidnieku, kura pagaidām vienīgais apzīmējums ir «starptautiskais terorisms». Grūti nomērķēt zvaigžņotās debesīs un cerēt, ka trāpījums izdosies precīzs.
Jau karam vēl tikai gatavojoties, tā pirmajās dienās pasaulē tā ir tēma numur viens, par to spriež gan lielvalstu politiķi un globālās ekonomikas korifeji, gan, krustus mezdamas, lauku tantiņas, gan Latvijā populārais un universālais eksperts Aivars Lembergs.
Ventspils mērs gan neaplūko ne kara ētiku, ne dažādo ticību nianses. Viņu, veiksmīgu darījumu cilvēku un lielas pilsētas galvu, notikumi pasaulē pēc 11. septembra traģēdijas Amerikā mudinājuši pievērsties apcerei par to, vai Latvijai būtu jāstājas NATO. Viņš, būdams nenoliedzami tikpat autoritatīvs analītiķis, cik piesardzīgs biznesmenis, aicina sabiedrību diskutēt par šo tematu.
Pēc Lemberga domām, pašreizējā situācijā Latvijas centieni iestāties NATO esot diskusijas vērti, jo galvenās dividendes, ko Latvija it kā iegūtu – drošība – diemžēl esot apstrīdamas. Viņš pauda viedokli, ka nesenā traģēdija ASV ir parādījusi, ka NATO nevar sniegt nekādas drošības garantijas dalībvalstīm un aizsargāt alianses valstis. Ventspils mērs atgādina, ka vēl pirms 11. septembra traģēdijas ASV viņš esot uzsvēris, ka NATO aritmētiskā paplašināšanās pašlaik nedod drošības garantijas nevienam, bet galvenā uzmanība un visas demokrātiskās pasaules centieni jāpievērš cīņai pret starptautisko terorismu, tajā skaitā NATO aktīvāk jāsadarbojas ar Krieviju.
«Aktuāls kļuvis jautājums, cik daudz un kādā mērā Latvijai vajadzētu iesaistīties šajos procesos, jo Latvijas sociālekonomiskie, cilvēku resursi ir niecīgi šajā cīņā, bet, pārspīlējot savu aktivitāti, mēs reāli sevi apdraudam,» tā Lembergs.
Runādams par uzsākto cilvēces karagājienu pret globālo terorismu, A.Lembergs uzskata, ka Latvija nevar praktiski iesaistīties šajā cīņā, mūsu reālākais devums esot morāls atbalsts pretterorisma valstu koalīcijai, nosodot terorismu pasaulē un pārskatot Latvijas attieksmi pret iekšējās drošības lietām.
Patiešām gan, teroristus nevar ķert ar 25 gadus vecām automašīnām, kas darbojas ar policistu pirkto benzīnu. Pasaules kārtība ir mainījusies, un tagad drošību nenosaka tas, kurā pusē vai nometnē ir lielāks dūru vai ieroču skaits. Tiktāl Ventspils mēram ir tikpat lielā mērā taisnība kā jebkuram citam, kas nav tikko kā norāpies no koka vai izlīdis no smilšu alas. Ir jāmeklē citi savstarpējās drošības mehānismi.
Taču diezin vai var piekrist tam, ka «aritmētiskais» NATO paplašināšanās modelis ir «noiets posms». Par to varētu izraisīt pat atsevišķu diskusiju, jo, pirmkārt, citu «mehānismu» meklēšana un «aritmētiskā» NATO paplašināšana viena otru neizslēdz. Otrkārt, ievērojot Latvijas vairāk nekā desmit gadu ilgo konsekvento gājumu NATO virzienā, diezin vai ir korekti tieši pašreiz sākt minstināties un stostīties.
A.Lembergam nenoliedzami ir bijusi taisnība gan deviņdesmito gadu vidū, gan bēdīgajā 1998. gadā, gan arī vēlāk, kad viņš viedi aicināja uz ciešāku Latvijas ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Viņam līdzīgo viedokļu paudēju spītīga neievērošana galu galā Latviju ir novedusi tur, kur esam arī patlaban – ekonomiskās ignorances attiecībās ar lielo kaimiņzemi.
Tomēr, lai gan ekonomiku nevar aplūkot atrauti no politikas, nevar otro pilnībā pakļaut tikai un vienīgi ekonomiskajām interesēm. It īpaši pašreiz, kad pasaule sadalījusies divās nesamērīgās daļās – «civilizētajā sabiedrībā» un «teroristos» – un kad tieši NATO ir vienīgais reālais spēks, kas var pasauli atpestīt no vardarbības.
Tas nenozīmē aicinājumu mūsu, Latvijas, puišiem atrotīt piedurknes un mesties karā. Tas nozīmē – tieši «sniegt morālo atbalstu NATO». Neko vairāk. Vismaz pagaidām. Ja ģimene sēstas pie pusdienu galda un gatavojas strēbt virumu, par ko visi iepriekš vienojušies, ir stulbi raukt degunu un šķielēt uz kaimiņu pusi, kur paredzama cita ēdienkarte.
Atmetot metaforas, jākonstatē dažas konsekvences. A.Lemberga piedāvātā rezervētā pozīcija pašreizējā momentā ir zināmā mērā viņam pašam pretrunīga: aicinādams kritiski novērtēt Latvijas «aritmētisko» pieskaitīšanu NATO tā vietā, lai rūpīgāk apsvērtu iespējas ciešākai ekonomiskajai sadarbībai ar Krieviju, Ventspils mērs nepiemin, ka arī tā pati Krievija faktiski paudusi vēlēšanos iestāties aliansē. Starp citu, neraugoties uz A.Lemberga piesardzīgo rosinājumu uz diskusiju, aģentūras LETA aptaujātie ārpolitikas speciālisti neuzskata, ka ASV plānotās militārās akcijas Afganistānā varētu ietekmēt Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret NATO.
Galu galā maizīte bez garozas nemēdz būt nekādā gadījumā. Dalība NATO, protams, prasīs zināmas saistības, pretī sniedzot ne jau simtprocentīgas, bet gan mūsdienu pasaulē maksimālās drošības garantijas. Ja drošība ir samērā abstrakts, netverams lielums, tad taustāmāks varētu būt cits guvums Latvijai: iestāšanās NATO katrā ziņā ciešāk «ieslēgs» Latviju arī vienotajā ekonomiskajā sistēmā, tas ir, ekonomiskā situācija valstī noteikti attīstīsies.
Protams, te atkal var sākt diskutēt par to, vai, piemēram, ir vai nav labi saslēgties vienotā globālā ekonomiskajā mašīnā… Taču – esam jau tajā iekšā. Esam vienā laivā, ko sauc par Zemi. Lai arī tā tiek šūpota un tricināta tā, ka reizēm mutē smeļas ūdens, man tas patīk labāk, nekā atrasties aiz borta.
