Atklāta valsts 90. gadadienas priekšvakarā, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 28. decembrim skatāma izstāde «Ainava medaļās un miniatūrgrafikās».
Izstādes nosaukums ir ļoti daudzsološs. Neviens īsti nav pētījis, kā pilsētas un lauku ainava atspoguļojas šajos mazās formas mākslas darbos. Vismaz tāda publikācija vai izstāde nav palikusi atmiņā. Anotācija sākas, tā sakot, no «Mozus laikiem» – no pirmās medaļas un ekslibra mūsu teritorijā, tik par izstādes uzdevumiem un mērķiem grūti ko sameklēt. Diemžēl jaunā ekspozīcija ir krietni vien ierobežotāka. Laika ziņā tā aptver pēdējos 30, miniatūrgrafikas sadaļā pat vairāk nekā 40 gadus – tātad mūsu priekšā ir mūsdienu mākslas situācija. Diemžēl abas izstādes daļas nav izdevies saliedēt vienā veselumā. Piemēram, ainavas medaļās rāda praktizējošie tēlnieki, kamēr miniatūrgrafikā kuratori vai kurators atcerējies arī atsevišķus mirušos kolēģus (Pēteri Upīti, Rihardu Skrubi). Tādējādi parādās divas diametrāli pretējas pieejas šai tēmai.Medaļu māksla uzrāda kvalitātiPēc mana ieskata, izstādē nopietnākā un nozīmīgākā ir tieši medaļu sadaļa, lai gan vitrīnas ar šīs mazo formu tēlniecības darbiem ieskauj stendi ar grafiku un pat nomāc tās, padarot medaļas par ekspozīcijas piedevu. Tomēr mākslinieciskās kvalitātes ziņā izstādes augstākās vērtības novērojamas tieši medaļās. Par to parūpējies Latvijas Medaļu mākslas klubs un tā prezidents Jānis Strupulis, apvienojot sevī visus šīs tēlniecības nozarē aktīvos māksliniekus. (Savus darbus izlikuši apskatei arīdzan atsevišķi savrupi autori, piemēram, Anita Jansone-Zirnīte.) Kluba piedalīšanās nodrošina noteiktu kvalitāti, kas novērojama arī šoreiz. Tēma noteikusi to, ka mākslinieki rāda ne vien jaunākos darbus, bet arī agrāku gadu veikumu. Tādējādi varam redzēt, kā ainavu motīvu savā daiļradē apspēlē katrs autors.Runājot par materiāliem, protams, lielākā daļa darbu atlieta bronzā. Vineta Kurzemniece, patlaban laikam viena no aktīvākajām koktēlniecēm, arī medaļas darinājusi kokā. Vija Dzintare ciklā «Mākoņi» apvienojusi marmoru ar alumīniju.Medaļu mākslinieki ir ar izteiktu rokrakstu. Klasisko tradīciju turpina pats kluba prezidents J.Strupulis, arī Jānis Mikāns un Kārlis Grundmanis, apliecinādami, cik daudzveidīga var būt klasiskā izteiksme, cik daudz poēzijas tajā iespējams ielikt. Šie meistari kārtējo reizi pierāda lakoniskās formas dzīvotspēju un nozīmīgumu.Daudzi droši vien priecāsies par Bruno Strautiņa medaļu plašo formas diapazonu, viņa neordināro domāšanu, tēmas atklāsmes dziļumu. Tikpat dažādi ir arī Ģirta Burvja darbi. Problemātiska šai tēmai ir Aigara Zemīša «Lūsija», kas pie ainavu žanra pieskaitāma tikai nosacīti vai kā joks. Citādi – visai asprātīgs, lai gan ne visai oriģināls risinājums. Vēl jāpiemin Andras Urtānes, Baibas Šimes, Māras Mickēvičas, Oskara Mikāna un, protams, Jāņa Čakstes pieminekļa autores, nu jau vecmeistares Artas Dumpes medaļas.Ļoti patīkami, ka izstādē piedalās arī divas jelgavnieces – Nellija Skujeniece ar četriem darbiem un ar vienu – Inita Vilks. Tie visi ir šā gada veikums, kas ir vēl iepriecinošāk. Sevišķi jāizceļ N.Skujeniece, kura prot vienkāršās formās ielikt ļoti poētisku pasaules attēlojumu. Mākslinieces varēšana un meistarība aug ar katru jaunu darbu.Grafika kā dzeņa vēdersAr medaļām viss ir skaidrs un saprotams, bet ar grafikas daļu – samērā problemātiski. Vispirms nevar saprast, kāpēc izstādē piedalās tieši šie mākslinieki, kāpēc bija nepieciešamība iesaistīt arī dažus grāmatzīmju kolekcionārus, turklāt eksponēt pat igauņu ekslibrus (un kāpēc tieši šos māksliniekus?), bet nav uzlūgti arī citi autori. Cik man zināms, miniatūrgrafikā nodarbojas gandrīz vai katrs grafiķis, arī ļoti respektabli autori, kuru darbi noteikti paaugstinātu grafikas ekspozīcijas māksliniecisko līmeni. Tagad daudzi redzamākie autori, kas ir latviešu grafikas zieds, nav pieaicināti. Tēlnieki par saviem autoriem tuvākas ziņas nesniedz, bet viņi katrs pēc savām ambīcijām īsāk vai garāk stāsta par sasniegumiem. Vai tēlnieki būtu mazāk nozīmīgi mūsu mākslā? Miniatūrgrafikas un ekslibru sajaukums izstādi padara vēl grūtāk uztveramu. Nav arī konsekvences, piemēram, Ilgnese Avotiņa piedalās ar darbiem, kas izmēru ziņā nekādi nav pieskaitāmi pie miniatūrām, arī ainavu tikpat kā nav.Rodas iespaids, ka šīs ekspozīcijas daļas autore Elita Viliama (tā var saprast no muzeja izteiktās pateicības izstādes rīkošanā), kura izstādes izkārtojumā īpaši atraktīvi izcēlusi sevi, izvēlējusies tikai šos (savus?) autorus, daudz nerūpējoties par kvalitāti un tēmas risinājumu, izstādes koptēlu. Tāda grafikas daļā nav. Galvā iešaujas tautā bieži lietots teiciens – raibs kā dzeņa vēders.Jāpiebilst, ka izstādē pieaicinātā jelgavniece Lolita Zikmane un bijusī jelgavniece Ritma Lagzdiņa paceļ grafikas kvalitātes latiņu krietni augstāk.Ļoti žēl, ka muzejs uzticējies kuratoriem un viņi savukārt savā starpā nav vienojušies par izstādes koncepciju. Uzticēšanās šoreiz pievīlusi, sevišķi laikā, kad svinējām valsts dibināšanas 90. gadskārtu.
