Labi ieskrējies, braucējs var ij nepamanīt, ka abpus Lietuvas šosejai aiz ciešās apstādījumu rindas noslēpies Platones pagasts.
Labi ieskrējies, braucējs var ij nepamanīt, ka abpus Lietuvas šosejai aiz ciešās apstādījumu rindas noslēpies Platones pagasts. Lielvircavas saimniecības pusē vērojama rosība un bieži sastopami cilvēki, bet otrpus ceļam var stundām nemanīt nevienu automašīnu vai gājēju. Vairākus gadus nekūp katlumājas skurstenis, tukšums un pamestība valda kādreizējā kultūras namā. Kad beidzot, čīkstēdamas paveras katlumājā ierīkotās garāžas durvis, pa tām šļūcoši nāk kāds vīrs ar smagu ķīli un veseri. Nikolajs Volnuhins ir vienīgais, ko piektdien izdevās sastapt Platones centrā.
8686 hektārus plašo pagastu šķeļ šoseja, nodalīdama it kā divus miestus. Pirmā iemītnieki nodarbināti galvenokārt Lielvircavas saimniecībā, viņi jūtas pārtikušāki un pārliecinātāki. Tur rosīgāka ir arī kultūras dzīve: pagasts kultūras namā algo organizatoru. Otrpus šosejai, «Platones gala» iedzīvotājiem, darbs jāmeklē galvenokārt netālajā Jelgavā. Uz vietas darbojas tikai galdniecības «Flora» zāģētava un cik necik veiksmīgi saimnieko daži zemnieki. Ir arī akciju sabiedrība «Platone», taču tajā strādā labi ja pieci septiņi cilvēki. Vēl ir pāris individuālu uzņēmumu, veikaliņi. Bezdarbs.
Nikolajs Volnuhins dzīvo kādus trīs kilometrus no pagasta centra, viņš priecājas, ka nolīgts skaldīt malku. Tā viņam esot iespēja samaksāt īri – 2,30 latu mēnesī Lauksaimniecības universitātei piederīgā mājā. Vasarās viņš jau vairākus gadus strādā pie kādas saimnieces Svētē, kur par diviem latiem un zupas šķīvi dienā stāda, kopj un novāc kartupeļus, tā nedaudz nodrošinot iztiku arī rudens un ziemas mēnešiem. Pārējā laikā kaut zobus kar vadzī. Kopš pajuka RAF, kur Nikolajs bija strādājis «pie dzelžiem», viņš visu laiku ir uzskaitē «darba biržā», taču darba kā nav, tā nav. Tagad vīrs pateicīgs pagasta vadībai, ka pieņemts lielo bluķu skaldīšanai par pāris latiem dienā, turklāt viņam iedots neliels avanss. Arī agrāk tāda iespēja palaikam gadījusies, taču pagasta iepriekšējā priekšniecība ne par ko nav bijusi pierunājama samaksāt kaut niecīgu avansu, lai gan bijuši brīži, kad Nikolajam pat maizes trūcis. Prasījis, lai samaksā kaut nedaudz uz priekšu, viņš paēdīšot, lai kaulos spēks, un tad strādāšot uz goda. Nekā. Bet, ja avansu nedod, Nikolajs vis nestrādā. Labāk savu reizi iedzer šņabi – taču jau tiek kādas kalorijas. Par ko pērk «švirlaku», viņš nestāsta. Tas nenotiekot bieži. Vīrs saka: «Jūs nedomājat, ka esmu vecs. Man vēl līdz pensijai tālu!» Tāpēc viņš, zinādams par gaidāmajām pašvaldības vēlēšanām, neko negrib tik ļoti kā to, lai jaunā valdīšana radītu jaunas darbavietas. Rit 21. gadsimts.
Platonē rudenī notika neraksturīgs gadījums: tikai dažus mēnešus pirms vēlēšanām tika nomainīts pagasta priekšsēdētājs. Par to ievēlēts Edgars Krūmiņš, kas Platonē dzīvo kopš 1989. gada. Viņš bija «Zīlēnu», Ģ.Eliasa muzeja filiāles, vadītājs līdz brīdim, kad vispārējā ekonomiskajā un kultūras sabrukumā šo iestādi slēdza (tagad muzejs tiek tikai cik necik uzturēts, līdz kādreiz pienāks labāki laiki). Strādāja Valsts ieņēmumu dienestā Jelgavā. Viņš iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās bija gan kandidējis deputātos, taču palicis «aiz borta». Tikai aizvadītajā vasarā, dažādu iemeslu dēļ mainoties pašvaldības sastāvam, dažiem deputātiem noliekot mandātus, viņš no «rezervistu sola» kļuva deputāts. Kad rudenī bija jānomaina pagasta vecākais, amatam tika izvirzīts un balsojumā apstiprināts viņš.
E.Krūmiņš par priekšsēdētāju faktiski strādā tikai mēnesi. Līdz tam viņš pagasta dzīvē bija orientējies ne sliktāk par citiem iedzīvotājiem, taču – it kā no ārpuses. Tikai, deputāta pilnvaras saņēmis, sācis apjaust akūtākās problēmas un to, kas «lācītī iekšā».
Vissarežģītāk Platonē esot ar izglītību. Tā lielā mērā arī bijusi «degviela» konfliktam ar iepriekšējo pagasta Padomes priekšsēdētāju. Pagasta teritorijā ir divas pamatskolas. Katrā aptuveni 100 skolēnu. Divas skolas iecērt lielu robu budžetā. Ja tās apvienotu, nevienā skolēni nejustos pārblīvēti. Taču katra skola atrodas savā pagasta malā, pa vidu šoseja. Skola laukos nav tikai izglītības iestāde, bet arī vietējais kultūras, inteliģences centrs. Kuram pagasta galam šādu centru amputēt? Un ko lai iesāk «pāri palikušie» pedagogi? Vai lai plēšas ar Nikolaju un citiem bēdubrāļiem par tiesībām skaldīt pagasta malku? Ekonomiskā bilde, protams, skaidra: skolas apvienojot, saimnieciskie izdevumi samazinātos. Agri vai vēlu apvienošanās kļūs neizbēgama. Bet pagaidām abas izglītības iestādes lāgā nesadzīvo viena ar otru, katra jūt – pagastam abas pavilkt grūti. Tāpēc katra mēģina plāno seģenīti vilkt uz savu pusi. Ar nedrošību par nākotni grūti dzīvot.
E.Krūmiņš, vēl daudzos pagasta dzīves jautājumos nejuzdamies pietiekami drošs, tomēr apņēmies katrā ziņā kandidēt arī gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās un par vienu ir kategoriski pārliecināts: ja vien būs viņa teikšana, gādās, lai paliktu un attīstītos abas skolas. Jo vairāk tāpēc, ka reāla ir to tālāka specializācija. Platones skolā ir teicama sporta zāle, tā var piesaistīt sportotājus no pilsētas. Savukārt Lielvircavas galā skolā būs labs, mājīgs internāts, ko novērtē arī tie jelgavnieki, kuriem nav vienalga, kā viņu bērni pavada stundas pēc mācībām, kuri vēlas, bet paši aizņemtības vai citu iemeslu dēļ nespēj bērnus pienācīgi pieskatīt.
Tomēr skolu jautājums nav vienīgais, kas Platonē sāp. Smagas ir sadzīves, sociālās problēmas. Aizvadītajā periodā kopš iepriekšējām pašvaldības vēlēšanām bija vairāk novārtā atstātu pensionāru, invalīdu, maznodrošināto. Pirms tam vismaz ticis vairāk gādāts kaut vai par malku viņiem. Vairākus gadus bērni no pagasta nav sagaidījuši Salavecīti kaut ar simboliskām dāvaniņām. Tikai aizvadītajos Ziemassvētkos pirmsskolas vecuma bērni beidzot saņēmuši (bez maksas) paciņas. Tās nemaksā, bet nozīmē daudz.
Sakrāti lieli komunālo maksājumu parādi. Tāpat kā daudzviet citur, Platonē trūcīgie pensionāri ir viskārtīgākie maksātāji, parādus uzkrājuši galvenokārt tie, kas tomēr spēj norēķināties. Tiesa, nereti ļaudis māc izmisums: kā lai samaksā pāris simtu latu par sen izmantotiem pakalpojumiem – ūdeni, īri, kanalizāciju? Var jau būt, ka izklausīsies mazliet pēc priekšvēlēšanu propagandas, bet E.Krūmiņš neslēpj iespējamo risinājumu: viņš nodomājis slēgt vienošanos ar parādniekiem par maksājumu kārtošanu pa daļām, ilgākā periodā. Ja cilvēki redzēs gaismu tuneļa galā, viņi var kaut pa solītim, tomēr virzīties uz priekšu, nevis mīņāties aklā bezizejā. Starp citu, tikai pavisam nesen, decembrī, pagasta Padomē noteikti un apstiprināti komunālo pakalpojumu tarifi. Pēc kādas sistēmas un principiem maksa par tiem aprēķināta pirms tam, neviens īsti pasacīt nevar. Tagad paredzēts pārslēgt līgumus ar iedzīvotājiem atbilstoši jaunajiem tarifiem.
Un, protams, sērga ir bezdarbs. Taču arī šai rungai ir divi gali. Pagasta rīcībā ir zināma summa, kas paredzēta saimnieciskiem izdevumiem. Gandrīz visu laiku ir kādi darbi darāmi: malka zāģējama, skaldāma, kraujama, tiltu braucamā daļa kopjama, grāvmalās krūmi cērtami. Aicina bezdarbniekus. Ne pārāk daudz, bet vismaz divus latus dienā par darbu viņiem var samaksāt. Bet vairumā gadījumu tālāk par salīgšanu īsti netiek: noslēdz līgumu par, teiksim, desmit dienu darbu vai noteiktu apjomu, taču, tikai pusi dienas, augstākais, divas nostrādājuši, strādnieki pazūd uz neatgriešanos. Negrib strādāt.
Tomēr Platones pagasts atrodas vietā, kur ērta satiksme ar Jelgavu, Rīgu, Lietuvu. Vajadzētu vairāk uzņēmības, un nomācošo trūkumu varētu uzveikt. Ja darbotos lielākā saskaņā. Viens no mēģinājumiem to vairot, ir zemnieku pūliņi izveidot pagastā savu apvienību. E.Krūmiņš šo soli vērtē atzinīgi un gatavs apvienību atbalstīt. Jādomā, jaunievēlētā pašvaldība šo ierosmi veicinās.
Tomēr kopumā Platonē valda apātija. Pagasta priekšsēdētājs, iepazīdamies ar situāciju, sācis sakārtot savu darba vidi «no galvgala», tas ir, darbā pagastmājā pieņemti jauni speciālisti, viņš izveidojis «labu brigādi». Arī pašreizējie deputāti esot pozitīvi un vienoti noskaņoti, ar viņiem priekšsēdētājs jūtoties labā komandā. Taču viņam ļoti nepieciešamas iedzīvotāju ierosmes, impulsi. Jā, viņš bijis vairākās tikšanās ar iedzīvotājiem, taču tādās reizēs ļaudis gaida «varasvīru» solījumus. Savukārt Krūmiņš nevar vien sagaidīt, ka kaut viens atnāktu pie viņa uz pagastnamu, kaut pasūdzētos, kaut… nolamātu «priekšniecību». Nekā. Absolūts klusums. Vai nu pagastā viss ir vislabākajā kārtībā, vai arī valda totāla vienaldzība.
Visticamāk, ka iedzīvotāji vēl tikai novērtē «jauno slotu», turklāt nebūdami pārliecināti, ka pašreizējais pagastvecis arī pēc marta vēlēšanām būs amatā. Šāda nenoteiktība, nogaidīšana, neatsaucība būtu vairāk vietā, ja būtu manāmas izteiktas priekšvēlēšanu aktivitātes. Tomēr, cik jaušams, arī šajā ziņā «dīķītis» ir rāms: nekas neliecina, ka tiek veidota kāda cita priekšvēlēšanu apvienība, kā vien tā, kuru tuvākajās dienās reģistrēs pašreizējie deputāti. Viņi savu mērķi kopumā pauž īsi: savstarpēji tuvināt pagasta abus «galus», mazināt nesaskaņas abu skolu starpā, sakārtot sociālo sfēru. Tam vajadzīgs sabiedrības atbalsts un laba griba, ne vienaldzība un apātija.
