Krīze ir dabīga. Tā jāizslimo, pārliecināts stādu audzētājs Edmunds Gržibovskis.
«Manuprāt, svarīgi izprast, kurā ekonomikas lejupslīdes punktā esam un cik ilgi tā vēl turpināsies. Ļoti būtiski arī pareizi prognozēt, kāda būs ekonomikas atveseļošanās – tikpat strauja kā krīze vai lēzena un ilgstoša. Tie, kuri jau ilgi nodarbojušies ar uzņēmējdarbību, savilks jostas ciešāk, pārlaidīs šo laiku un normāli strādās tālāk. Problēmas būs «jaunizceptajiem» biznesmeņiem, kas ņēma bankās kredītus un uz tiem balstīja savu attīstību,» spriež stādu audzētavas «Streņģes» īpašnieks Edmunds Gržibovskis, salīdzinādams krīzi ar slimību. Kādam tā ir vienkārši iesnas, kad nomest ierasto tempu, ieritināties segā un dzert liepziedu tēju, citam smagāks gadījums. «Protams, nepatīkami slimot laikā, kad daudz darāmā, bet jāsaprot, ka tas reiz beigsies un darba process atsāksies normālā tempā,» nākotnē reāli raugās uzņēmējs, kas savu nodarbošanos spējis apvienot ar sirds patikšanu. Iespējams, tieši šajā apstāklī slēpjas spars un pārliecība, ka izdosies, un, protams, tā pamatojas laika gaitā kaldinātajā pieredzē un gudrībā.Sociālisma laika puķkopisEdmunds jau piecpadsmit gadu saimnieko Platones pagasta Streņģēs – īpašumā, kuru «pieraksta» leģendārajam Kaupēnam un kuru uzņēmējs uzcēla kā fēniksu no pelniem. «Man patika šī vieta, jo apkārt nebija kaimiņu,» savrupā latvieša dabu atklāj bijušais mežciemietis. Lai sapņu zeme kļūtu pieejama un baudāma, nācās arī ierīkot ceļu, sakārtot elektrību un krietni uzlabot vidi. Edmunds izraka dīķus un apzaļumoja teritoriju. «Nobeigumam tuvojas arī parka veidošana pie mājas,» piebilst saimnieks, atklādams savu pamatīgo vaļasprieku, kurš sācies vēl padomju gados. «Biju sociālisma laika puķkopis – potēju rozes un audzēju tulpes,» pēc izglītības būdams meža inženieris, E.Gržibovskis skicē arī atrasto pavedienu uz uzņēmējdarbību. Tomēr pirmajā vietā palikusi sakārtota lauku vide, miers un harmonija, kas no tās gūstama. To, šķiet, sajūt ikviens, kas ciemojas Streņģēs, ne velti savulaik īpašums rajonā izpelnījies sakoptākā statusu.Tīk lielie stādi un dzīvžogi Aptuveni trīs hektāru teritorijā jau desmit gadu savu vietu atradusi arī stādu audzētava. «Nekad nav bijusi pārliecība, ka valsts par mani rūpēsies, tāpēc to izveidoju ar domu, lai nākotnē būtu kārtīgs papildinājums pensijai un varētu normāli dzīvot,» stāsta E.Gržibovskis, savu uzņēmējdarbību vērtēdams kā mazu, bet specifisku. «Mani interesē lielu stādu un dzīvžogu materiāla audzēšana – dažādas vilkābeļu, tūju un kadiķu šķirnes, lielie koki. Runājot par apzaļumošanu, patīk veidot ainavu parkus pie mājām, kas atrodas atsevišķi no ciematiem,» turpina uzņēmējs, kas savus klientus galvenokārt atradis apzaļumošanas biznesā, kā arī pieņem atsevišķus privātpersonu pasūtījumus. Iespējams, tādēļ daudzi par Streņģēm nav pat dzirdējuši. «Reklāmai jābūt samērīgai – pretējā gadījumā nevarēšu piedāvāt pietiekami daudz preču, un sanāks antireklāma,» smej uzņēmējs, skaidrodams arī sava rūpala specifiku – viņa augus neizaudzēt vienā sezonā. Šeit slēpjas arī pozitīvais, jo nepieciešamības gadījumā var turpināt par stādu rūpēties vēl pāris gadu, tomēr jāuzmanās, lai nesanāk kā ar pāraugušiem gurķiem veikalā. «Nez vai kāds vēlēsies trīs metrus garu sudrabegli, jo tad jāveido speciāla sakņu sistēma, turklāt strauji ceļas izmaksas.»Uzņēmējs domā arī par attīstību. Sperti soļi gadatirgu un izstāžu virzienā, lai piesaistītu klientus, kurus interesē dzīvžogu ierīkošana un atsevišķi lieli dekoratīvie stādi, kurus neatrast tuvākajās audzētavās.Krīze nav nekas jauns«Jāturpina strādāt, izveidot pareizas prognozes un, dabīgi (tāpat kā visiem), jācenšas samazināt izmaksas. Viena no nepatīkamākajām tendencēm, kas parādās burtiski pēdējā laikā, ir tā, ka uzņēmēji, pirmkārt, maksā banku kredītus un nodokļus, otrkārt, algas uzņēmumā neaizvietojamiem darbiniekiem, tad par precēm, kuras var iegādāties tikai ar priekšapmaksu, un, ja paliek pāri nauda, pārējiem par piegādātajām precēm un pakalpojumiem. Dažkārt šī norēķināšanās ļoti ievelkas. Ir pat tādi uzņēmumi, kuriem zvanot, lai atgādinātu, ka laiks samaksāt, otrā galā atskan cilvēka balss, kurš pie šiem zvaniem jau pieradis un uzskata – man jāpriecājas, ka vispār atbildējis, un liek justies kā muļķim, jo – vai tad es neko neesmu dzirdējis par krīzi valstī?» situāciju raksturo E.Gržibovskis, prognozējot, ja šādi turpināsies, preču ražošana un pakalpojumu sniegšana ar pēcapmaksu kļūs nerentabla un finālā izdzīvos nekaunīgākie.Tomēr nedrīkst mest plinti krūmos. «Ekonomiskā krīze pasaulē nav nekas jauns, pēc pieciem līdz septiņiem gadiem tā ir likumsakarīga katram uzņēmējam, kad visi metas iekšā kādā nozarē, tā tiek pārpludināta, un sākas kritiens uz leju. Ja kāds, kuram bizness veiksmīgi virzījies uz priekšu, domājis, ka tā būs visu laiku, viņam patlaban par savu muļķību jāmaksā. Nevaram būt arī pārliecināti, ka nekad nesaslimsim. Tas jāieplāno!»
