Boriss Fikss sporta ārsta darbā aizvadījis gandrīz 40 gadu.
Sportam pietuvinātas profesijas nereti izvēlas cilvēki, kurus aizrauj tajā valdošais azarts, bet pietrūkst kāda lieliem sasniegumiem nepieciešamā komponenta. Volejbola komandas «Biolars/Ozolnieki» ārsts bilst, ka šis nebūs tas gadījums.Piespiedu līkums caur Ludzu«Vispār sports mani interesēja, no sešu septiņu gadu vecuma ar tēti Rīgā staigājām uz futbola un hokeja sacīkstēm, taču studijām izvēlējos medicīnu un konkrēti – stomatoloģiju. Kā jau tolaik, 1966. gadā abi ar sievu, arī zobārsti, saņēmām norīkojumu – uz Ludzu. Darbs poliklīnikā, dežūras slimnīcā, mazliet galda tenisa savam priekam, taču nekādas saistības ar nopietno sportu. Tad, sešdesmito gadu beigās, tētis saslima ar plaušu vēzi, un mēs nolēmām atgriezties Rīgā. Darbu atrast nebija viegli. Sievai tomēr izdevās pamazām iekārtoties savā specialitātē, bet es pieņēmu piedāvājumu strādāt par dakteri Aviācijas sporta klubā,» Boriss Fikss atceras, kā DOSAAF bāzē Jelgavā viņš sācis kontrolēt veselības parametrus izpletņlēcējiem un lidotājiem.Ieskrējiens ar «Dinamo»Par izšķirošo punktu savā sporta ārsta karjerā dakteris uzskata 1970. gadu – stāšanos darbā ar iekšlietu sistēmu saistītajā sporta biedrībā «Dinamo»: «Tad sākās dzīve!» Pēc pusgada – pirmie četru mēnešu kursi Ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā Ļeņingradā, kuriem sekoja otrie, trešie un ceturtie ar papildu skološanos sporta medicīnā, kardioloģijā un citos smalkos noslēpumos, kas tūlīt arī likti lietā biedrības izlases dalībnieku sagatavošanā. «Rolanda Sproģa astoņnieks, Mintauta Priedīša, Jura Aldiņa komandas airēšanā, vingrotāja Tatjana Ščegoļkova, riteņbraukšanas trekists Jānis Reinfelds, biatlonists Vitālijs Urbanovičs…,» daktera atmiņās glabājas desmitiem to gadu sportā slavenu uzvārdu.«Bijām arī pirmā no sporta biedrībām, kas uztaisīja savu laboratoriju, un paši sākām kontrolēt sportistu bioķīmisko asins sastāvu, noteikt, piemēram, pienskābes un slāpekļa atlieku daudzumu asinīs, palīdzot treneriem regulēt katra dalībnieka slodzi treniņnometnēs.» 1977. gadā Boriss Fikss apstiprināts par Latvijas airētāju izlases ārstu, un no tā laika arī sācies darbs ar «lielajām izlasēm». Muguras krika un jaunas prasmes Piecpadsmit «Dinamo» pavadītajiem aizraujoša darba gadiem pa vidu gan bijis arī kāds pusotra gada pārtraukums, kura cēloņos dakteris sevišķi negrib iedziļināties. It kā saplēsies ar vadību, it kā ģimenē stresi radušies (vai gan kāds vairs sapratīs situāciju, kad četriem cilvēkiem tiesas ceļā jāsadalās divreiz divos, jo, redz, gan vienu, gan otru vecvecāku dzīvoklī pietrūkst dažu kvadrātmetru, lai visi kopā varētu oficiāli pierakstīties). Tomēr profesionālā plāksnē tieši ar šo pusotru gadu saistās arī nozīmīgi ieguvumi.«Kopā ar «Darba rezervju» airētājiem no treniņnometnes Poti lidojām uz sacensību vietu Žitomirā, kur mani saķēra radikulīts. Piecdesmit metrus līdz tualetei varēju pieveikt pusstundā. Kad nedēļas laikā biju izdzēris visus komandas pretsāpju līdzekļus, teicu trenerim Elmāram Līcim, lai pasauc pazīstamu dakteri no Maskavas «Dinamo». Viņš salika adatas, pēc 40 minūtēm es piecēlos no gultas un pēc divām dienām nozvērējos šo terapijas procedūru iemācīties pats.»Astoņdesmito gadu sākumā atgriezies pie «dinamiešiem», dakteris prasījies uz kursiem Maskavā, kur arī ticis, – pat divas reizes un vēl vienu pie šīs jomas speciālistiem Ukrainā. «Pirms tam vajadzēja stingri solīties, ka turpināšu strādāt, bet 1985. gadā pieņēmu trenera Zigismunda Grigoļunoviča uzaicinājumu uz «Auroru» un Latvijas sieviešu volejbola izlasi. «Dinamo» vadība, protams, bija dusmīga, tomēr, kad vēlāk Maskavā ar turienes «dinamietēm» sitāmies par pāreju uz augstāko līgu, labprāt biju gaidīts ar balzama pudeli pie bijušajiem darba devējiem un kolēģiem, lai atcerētos aizgājušos laikus.»«Vienkārši – jāstrādā»Ar dāmu volejbolu pavadītajā posmā (tas «ievilcies» teju astoņpadsmit gadu garumā), Boriss Fikss jau bija pieredzes bagāts, izslavēts un pieprasīts sporta ārsts, kas, pēc trenera Grigoļunoviča teiktā, pratis darīt brīnumu lietas. Kā īsti tie brīnumi top? «Vienkārši – jāstrādā,» teic dakteris. «Jāredz, un jādara, kas katrā gadījumā vajadzīgs.» Treniņnometnēs un sacensību starplaikos, kamēr sportisti atpūšas, ārstam nereti līdz vēlai naktij sanākot pētīt, domāt, spriest, kalkulēt un traumu gadījumos turēt par viņu veselību arī regulāru fizioterapeita rūpi. «Esmu vārījis no desmit vistām divus litrus buljona, ko četriem čaļiem saliet pudelēs,» viņš nosmej, atceroties sadarbību ar riteņbraucējiem. Bet pats lielākais gandarījums saistās ar kādu «Auroras» volejbolisti. «Eiropas čempionāta atlases turnīra spēlē Parīzē mūsu meitenes «noēda dzīvas» – zaudējām 0:3. Visu izšķīra atbildes mačs Rīgā, bet pirms tā Inna Stroganova treniņā sastiepa potīti. Līdz spēlei pusotras dienas, kāja kā bluķis, ko darīt? Saku: es savu izdarīšu, bet vai tu nospēlēsi? Abpusējo solījumu turējām, ar 3:0 vinnējām, un Inna toreiz aizvadīja sava mūža labāko spēli,» tāds, lūk, neaizmirstams «vienkārša darba» gadījums ir daktera atmiņā.Par taisnību un savējiem Boriss Fikss spriež, ka no savulaik «Dinamo» posmā savāktā zinību un pētnieciskā krājuma būtu sanākusi doktora disertācija. Dzīve pagriezās citādi. Bet zināšanas un pieredzi, kā mēdz teikt, neviens nevar atņemt. Un arī Doktora vai Doka vārdu, kādā visbiežāk viņš tiek uzrunāts treneru un sportistu sabiedrībā, izrādās, var piešķirt ne tikai promocijas ceļā.Dāmu volejbola panīkums deviņdesmito gadu sākumā sakrita ar daktera pensijā iešanas laiku, tomēr iztikšana ar to paplāna, tāpēc Boriss Fikss, kā tagad pats moderni saka, «piedāvājis sevi darba tirgū». Kādu laiku bijis administrators «lattelekoma» Veselības centrā, kur pārsvarā pildījis masiera pienākumus. Bet nesen atkal ceļi saveduši ar Grigoļunoviču – nu jau «ozīšu» komandā.Ikdienā kā allaž nemanāms, bet ik brīdi gatavs palīdzēt, viņš spēļu laikā mēdz iekārtoties tuvāk aizmugures līnijai un vērot, kas laukumā notiek. «Neteikšu, ka būtu pārlieku emocionāls, svilpis ar pirkstiem mutē esmu tikai dažas reizes. Taču pagājušajā gadā Igaunijā, kad bumba nokrita labu gabalu aiz līnijas, bet tiesnesis parādīja laukumā, nenocietos un piedāvāju viņam savas brilles. Pretī dabūju dzelteno kartīti, un punkts komandai nost. Labi, ka to setu tomēr vinnējām,» tādu nesavaldību Doks apņēmies vairs neatkārtot. Bet priekam par komandas kopīgo veiksmi gan var ļauties. Kaut vai tādā brīdī kā pērn, kad «ozīši» kļuva par Latvijas kausa īpašniekiem.
