Toreiz strādāju sporta biedrībā «Daugava» par Jelgavas pilsētas padomes priekšsēdētāju.
Toreiz strādāju sporta biedrībā «Daugava» par Jelgavas pilsētas padomes priekšsēdētāju. Mūsu biroja telpas atradās pils dārzā bijušajā Piena restorānā, tagadējā LLU Studentu klubā. 1952. gada 12. oktobrī bija paredzētas draudzības sacensības ar rīdziniekiem, sporta biedrības «Spartaks» sportistiem, kuru delegāciju vadīja jelgavnieks Eižens Brants.
Viesus sagaidīt ieradāmies agri. Caur mana kabineta logu otrajā stāvā bija labi pārredzams nopostītais baznīcas tornis un Driksas tilts, pār kuru gaidījām ierodamies ciemiņus. Dežurējot pie loga, pamanīju tornī karogu. Biju pārliecināta, ka tas ir sporta biedrības «Spartaks» karogs. Krāsas tam bija tādas pašas kā valsts karogam, tikai baltā svītra atradās šķērsām pa diagonāli. Tā kā no rīta pieturējās bezvējš, audums bija cieši piegūlis pie karoga kāta. Nospriedām, sportisti ir atbraukuši ļoti agri un kā pārsteigumu mums uzvilkuši savu simbolu torņa galā. Biju uztraukusies par šo sportistu trakulību, turklāt pilsētas varas vīri pret sportu izturējās diezgan īgni. Par to, ka sacensībās, nevienam neziņojot, visaugstākajā vietā būtu uzvilkts sporta biedrības karogs, «uz kafiju» vajadzētu iet noteikti.
Drīz pienāca ziņas, ka Akadēmijas un Lielās ielas stūrī pulcējas cilvēki un viņus izklīdina milicija – tātad uzvilkts bija Latvijas valsts karogs. Tas nostāvēja diezgan ilgi, runāt par to nedrīkstēja, tādēļ patiesību nezinājām.
