Skolotāja un dramaturģe Vigita Pumpure tautās palaiž savu otru «bērnu» – komēdiju «Kaimiņu būšana»
Skolotājas Vigitas Pumpures mājās Vilces pagastā vēl smaržo aizvadītās pirmizrādes ziedi. Pagājušās nedēļas nogalē Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris Lūcijas Ņefedovas un Daces Vilnes vadībā izspēlēja viņas radīto «Kaimiņu būšanu», ko repertuārā iekļāvuši vairāki amatierteātri visā Latvijā. Skatītāji parasti smejoties kā traki. «Ko citu sagaidīt no naiva farsa, kas nepretendē uz augsto mākslu!» šķelmīgi smaida pati autore, un, šķiet, šis vieglums viņā burtiski iekodēts. Varbūt no vārda? «Vigita – tas taču nav nopietni! Nezinu, vai vispār var ņemt par pilnu cilvēku ar šādu vārdu. Būtu Dace vai Anna,» viņa turpina jokot. Tomēr komēdija ir tikai trešdaļa no Vigitas Pumpures literārā veikuma. Pūrā ir arī pasaku lugas bērniem un sarežģītas cilvēcisko attiecību drāmas.
– Vilcē esat ar «vienu kāju» ienācēja. Vai izdevās viegli iedzīvoties un iestrādāties?
Lai gan dzīvoju un mācījos Jelgavā, kurp bija aizprecējusies mamma, manas saknes ir Vilcē. Esmu te pavadījusi visu bērnību. Māju, kurā patlaban dzīvojam, būvējuši mani vecvecāki. Vecmāmiņa man to uzdāvināja, un 1990. gadā pārcēlāmies uz šejieni pa visam. Pirms tam četrus gadus dzīvojām Vilces kopmītnēs. Iedzīvojos ļoti ātri. Man vienmēr veicies ar cilvēkiem. Sākumā gan bija liels naivums. Kad esi jauns un dumjš, daudz ko nesaproti. Piemēram, iedod zemes gabalu. Domā – aiziesi uz kantori, samaksāsi naudu, kāds atbrauks un to zemi apars. Taču gaidi, gaidi, bet nekas nenotiek. Izrādās, esi sācis no nepareizā gala. Kāds tur kantoris! Vajadzēja uzreiz iet pie traktorista. Sākumā ļoti palīdzēja mūsu vedēji – arī viņi ir no šejienes. Draudzenes, kad vēl dzīvojām kopmītnēs, bija tās, kuras aizvilka mani uz skolu. Iestājos neklātienē, izmācījos par sākumskolas skolotāju. Vilces skolā nostrādāju līdz 2004. gadam. Nevaru īsti formulēt, bet sajutu, ka man te kļuvis par šauru, tāpēc aizgāju uz Lielplatones Speciālo internātpamatskolu. Man ļoti patīk pedagoga darbs, un domāju, ka esmu arī skolotāja pēc aicinājuma. Tomēr izglītības sistēmā radošam cilvēkam ir diezgan grūti. Jāpielāgojas, bet tas vienmēr kaut ko maksā.
– Tomēr atkal aizgājāt strādāt uz skolu. Šoreiz gan uz speciālo.
Tā bija pilnīgi spontāna ideja. Jā, atkal tā ir skola, taču laukos nav lielas izvēles. Turklāt esmu ieguvusi arī speciālā pedagoga kvalifikāciju. Nekad nesaki «nekad», bet laikam nevarētu iedomāties sevi, piemēram, darbā veikalā. Lai gan, ja vajadzētu, droši vien pielāgotos. Runājot par speciālo skolu, nemaz jau tik ļoti cita vide tur nav. Kaut kas ir vieglāk, kaut kas grūtāk, bet skola paliek skola. Katrā ziņā šo soli nenožēloju.
– Kurā brīdī sākāt rakstīt lugas bērniem, un kas uz to pamudināja? Vai pati savulaik esat piedalījusies kādā teātra pulciņā?
Bērnībā bija dažas epizodes, kad taisījām teātri, bet nevaru pateikt, ka tas bija noteicošais. Viss sākās Vilces skolā. Man bija klase, kurā visi bērni varēja spēlēt. Uztaisījām Vizmas Belševicas «Kā lapsa lidot mācījās». Mēs tā aizrāvāmies! Tad «Sprīdītis» – visa garā luga. Mums nebija skatuves, gājām pa riņķi. Bijām mājās, mežā, pie Sīkstuļa, Karaļa pilī un atpakaļ mājās. Bērni, protams, gribēja vēl. Meklēju, bet ar mani ir tā – ja pirmā lapa neuzrunā, tālāk nelasu. Tā gadījās itin bieži. Sapratu, ka vieglāk būs pašai uzrakstīt. Kad to sāku darīt, nekādas paralēles nevilku, kāpēc pēkšņi esmu izdomājusi rakstīt lugas. Tagad, tinot atpakaļ, redzu, ka tomēr tas nāk no bērnības. Svētdienas rītos pulksten 10 pa radio bija raidījums «Kāpēcīši», bet pēc tam bērniem gāja raidluga. Man tas bija kā rituāls. Jāpiemin arī tas, ka tēvs savulaik neilgu brīdi bija Alunāna teātra skatuves strādnieks un pat paspēja vienā lugā nospēlēt jaunu puisi.
– Vai teātri spēlē arī Lielplatones skolas bērni?
Esmu uzrakstījusi dažas īsas ludziņas. Kad aizgāju no Vilces skolas, kādu laiku vēl paliku klubā, kur man piedāvāja vadīt teātra pulciņu bērniem. Taču sākās nama rekonstrukcija, kā arī daudzi mani bērni aizgāja mācīties uz pilsētu, un tā tas izpalika. Teātris nav vienkārša lieta. Bērniem dažkārt liekas – es atnākšu, spēlēšu, un nu tik būs! Taču, ja vēlies sasniegt līmeni, ir jāstrādā. Aizbraukt viesizrādēs, kad viens mācās Jelgavā, bet otrs Elejā, kad priekšā kontroldarbi un vakaros jāmācās, ir ļoti sarežģīti. Bet nospēlēt izrādi vienu divas reizes bērniem ir par maz. Tas nesniedz gandarījumu. Bērniem arī nevar izrādi taisīt četrus piecus mēnešus. Viņiem vajag ātri visu dabūt gatavu, citādi apnīk.
– Ko nozīmē rakstīt lugas bērniem?
Nemaz tik daudz man to nav. Garās ir trīs, bet ir arī vairāki aptuveni pusstundu gari dramatizējumi. Kā es rakstīju? Nedomāju, ka tagad esmu dramaturģe, sēžu un rakstu lugas. Redzēju, ko spēj mani aktieri, ko pārdzīvo, un rakstīju viņiem. Bijis arī tā – esmu uzrakstījusi otro cēlienu, labi padevušies dialogi, bet saprotu, ka ar to taču nevar sākties. Ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc tā princese ņemas un strīdas. Tā nu spēlējam otro cēlienu, trešais nav uzrakstīts un sākums nav piedomāts. Lielākoties visas bērnu lugas ir tapušas, nezinot, kas notiks tālāk. Tas ir radošs process. Kas ir svarīgi bērniem? Strādājot šajā skolā – ģimene. Vienalga kāda, bet ģimene. Taču nezinu, vai par to vajadzētu rakstīt un spēlēt. Bērniem vajag pasakas, rotaļas. Liekas, kas tā folklora tāda, bet mūsu skolā pierādījies, ka, piemēram, bērni ir ar mieru 101 reizi iet vienu un to pašu rotaļu. Viņi grib būt vidū. Bērniem tas ir svarīgi. Vēl viņiem svarīgi noteikumi, jo tā viņi jūtas droši.
– Vai šajā laikā sākāt rakstīt arī pieaugušajiem? Kā šie darbi nokļūst līdz skatītājiem?
Arī pieaugušajiem neko daudz neesmu sarakstījusi, un vispār – ja mani kāds grib saukt par dramaturģi, tas vēl man par lielu. Pieaugušo darbi nāca vēlāk. Lielākoties tas noticis, pateicoties cilvēkiem, kurus esmu satikusi. Tepat netālu ir Jāņa Rapas dzimtās mājas «Ķipi», kur Aija Štosa izveidojusi grāmatnieku muzeju. Nezinu, kas tajā vietā ir tāds, bet ļoti velk. Bieži braucu uz pasākumiem. Katru gadu «Ķipos» notiek veco grāmatu svētki. Turp dodas arī amatierteātri, paziņas no amatierteātru režisoru kursiem. Tā vārds pa vārdam, un aiziet. Savā ziņā tas saistīts ar kosmosu. Piemēram, savu pirmo drāmu «Kuce» kādā amatierteātru festivālā parādīju Nacionālā teātra aktierim un producentam Jānim Kaijakam un režisorei Dacei Vilnei. Vakarā jau zvana: «Tev taču tā luga jādod uz konkursu!» Nebūtu šā cilvēka, varbūt darbs tā arī stāvētu. Vai tad es aiziešu uz teātri ar savu paciņu? Kuram režisoram būs laiks to lasīt? Pēdējā laikā cilvēki raksta vienā rakstīšanā. Pastāv dažādas domubiedru grupas, blogi. Taču – kas tas ir, ka satiec tieši to cilvēku, kas paņem tavu gabalu? Kaut kas saslēdzas! Arī bērnu darbus neesmu nekur drukājusi. Paši ceļo pa visu Latviju. Piedalījos dažādos konkursos, pēc kuriem tika izdoti diski. Kurš vēlējās, varēja šīs lugas ņemt un spēlēt.
– Nacionālā teātra rīkotajā konkursā 2011. gadā jūsu drāma «Kuce» ierindojās desmit labāko vidū. Cik ilgi tapa šis darbs, un kad to vispār var nosaukt par gatavu?
Luga ir uzrakstīta tikai tad, kad tā nospēlēta. Divas no manām trim pieaugušo lugām ir nospēlētas. Viena – vēl zaļa. «Kuci» sāku rakstīt aptuveni 2006. gadā. Rakstu ilgi. Neesmu grafomāne, kas tikai sēž un drukā. Kaut ko uzrakstu, izlasu – ārprāts, kas tas vispār ir! Nosvītroju, pēc brīža atkal ķeros klāt. Lai gan «Kuce» bija labāko vidū, to iestudējis tikai viens teātris. Tā ir drāma, nav viegli nospēlējams gabals. Amatierteātriem dabūt trīs aptuveni 45 gadus vecus, spēcīgus vīriešus arī nav vienkārši.
– Pilnīgs pretstats gan satura, gan spēlēšanas ziņā ir jūsu otrā luga «Kaimiņu būšana», kas uzvesta jau vairāk nekā desmit amatierteātros.
Sākumā domāju – vai viņi visi ir aptrakuši, ka ņem manu «Kaimiņu būšanu». Pat Lūcija Ņefedova! Vēl joprojām nespēju tam noticēt. Taču pats lielākais brīnums, ka par šito trako gabalu ieinteresējies arī viens ārzemju latviešu amatierteātris no Minesotas. Kad «Kaimiņu būšanu» svētdien spēlēja Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, domāju – vai cilvēki vispār smiesies?! Iepriekš šī luga spēlēta laukos, bet te pilsētas publika un Alunāna teātris. Taču smējās kā traki! Manuprāt, cilvēkiem vajag aiziet uz šo izrādi un vienkārši atslēgties. Ne velti tas ir naivs farss bez pretenzijām uz augsto mākslu. Arī aktieri tajā var kārtīgi izspēlēties. Protams, lai nospēlētu, jāanalizē arī šāda žanra luga, bet tāpēc jau ir režisors. Jelgavnieki tika galā ļoti labi!
– Kas ir jūsu lielākie kritiķi?
Neesmu nemaz vēl tik daudz iestudēta, lai man būtu kritiķi. Pati sev esmu vislielākā kritiķe. Domāju, daudzi nemaz nezina, ka rakstu lugas. Viena daļa varētu būt patīkami pārsteigta, bet otra: «Naivais farsiņš? Nu, kas tad tādu nemāk uzrakstīt! Dramaturgs ir Blaumanis, Zīverts. Kāda vēl Pumpure!» Man jau pašai arī tā liekas.
– Kur noskatāt savu lugu personāžus? Vai Vilcē?
Nē, personāži nav vietējie. Nevienā lugā nav attēlots neviens konkrēts cilvēks. Es tā nerakstu. Varbūt no kāda paņemts kāds teikums, epizode, kāds sīkums. Kaut gan par «Kuci» man ir teikuši: «Tu pazīsti tos cilvēkus, ka tik precīzi esi par viņiem uzrakstījusi?» Kaut ko jau saskata, bet nu nav – no pirksta izzīsts vai nezinu, ko kurienes tas viss manī iepeldējis. Esmu augusi pie vecmāmiņām, arī lasu ļoti daudz. Esmu iestrēgusi pagātnē ar to lasīšanu, jo man ļoti patīk vēsturiskie romāni. Šīs grāmatas lielākoties dabūju pie Aijas Štosas. Viņai uz grāmatnieku muzeju sūta teju no visas pasaules, kur tiek likvidētas bibliotēkas vai taisīti remonti – cilvēki taču nevar izmest grāmatas! Sasūta kastu kastēm, un Aija sauc mani skatīties. No latviešu autoriem noteikti tas ir Jaunsudrabiņš visos variantos un Vizmas Belševicas «Bille», ko lasu. Tas ir mans. Mani fascinē arī veco grāmatu smarža. Vēl esmu pārliecināta, ka katra grāmata mūžā jāizlasa divas reizes. Piemēram, kad jaunībā lasīju Remarka «Trīs draugus», ne es sapratu to laiku, ne notiekošo. Kā apzinīga pioniere un komjauniete nevarēju saprast, ko viņi staigā no viena kroga uz otru.
– Pirmā jūsu luga ir drāma, otrā – komēdija. Par ko ir stāsts trešajā lugā?
«Sonāte vijolei un klavierēm» ir stāsts par cilvēciskām kaislībām. Par mūziķu ģimeni, par attiecībām starp vīru un sievu, brāļiem, par mīlestību. Par piedošanu, cik un ko mēs spējam piedot. Manuprāt, mūsdienās ir ļoti nojauktas vērtības. Ģimene vairs nav vērtība. Piekrītu tam, kurš sacījis – agrāk saplīsušas lietas remontēja, bet tagad met ārā. Arī cilvēkus. Šī luga vēl nav iestudēta. Esmu to iedevusi režisoriem, ar kuriem sadarbojos. Ja kādam derēs, būs labi. Arī «Sonāte vijolei un klavierēm» amatierteātrim nebūs vienkārša.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Varbūt no pedagoģijas pilnībā pievērsīsieties dramaturģijai?
Varbūt arī neko vairs neuzrakstīšu. Ja cilvēki nezvanītu un nebūtu visu šo iestudējumu, saņemties nav viegli. Man taču trauki arī jānomazgā un burkāni jāiesēj! Ir darbs, ģimene un mani lielie bērni – rakstīšana sanāk tikai kā hobijs. Tiesa, 40 gados piedzīvoju īstu krīzi. Bērni izauguši, aizgājuši uz augstskolām. Lūdzos: «Mīļais, Dievs, sūti man, ko pasākt, lai dzīvē būtu jēga!» Ko es citādi nākamos 40 gadus darīšu? Lilijas kolekcionēšu vai īrisus audzēšu? Un kosmoss nostrādāja! Lielākoties mani vada impulsi. Ir iesākti četri pieci darbi, bet tie vēl kaut kur peld. Nezinu, kad pabeigšu. Citreiz jau man saka: «Mums teātrī ir 13 sievietes. Tev tik labi padodas dialogi. Nu, uzraksti mums!» Taču mūsdienās es pat nevaru iedomāties 13 dažādas sievietes. Kur viņas meklēt? Skolotāju istabā? Kuru tas vispār interesē? Katrā ziņā nesaspringstu. Kā būs, tā būs! ◆
