Pēteris 1950. gadā tiesāts par piedalīšanos jauniešu pretošanās kustībā Jelgavā.
Pēteris 1950. gadā tiesāts par piedalīšanos jauniešu pretošanās kustībā Jelgavā.
Pētera Āna stāsts
Ziemassvētki no bērnības dziļi sēdēja kaulā, un gribējās tos svinēt arī ieslodzīto nometnē pie Vorkutas šahtām. Uzturs švaks – bada maize. Tomēr pirms svētkiem centās ietaupīt kādu maizes porciju, kādu karoti cukura. Lieliski, ja kādam no mājām bija saņemta paka. Tad kompānijā varēja atļauties pa putraimu saujai un izvārīt katliņā biezputru. Tuvojoties Ziemassvētkiem, paciņās pienāca arī pa kādai svecītei. Ar citu tautību un ticību ieslodzītajiem sarunājām samainīties barakām, lai latviešu bariņš vakarā pēc darba līdz durvju slēgšanai būtu kopā, un tad svinējām.
Eglītes neauga arī Vorkutā. Ja kokapstrādes kombināta mežinieki ko tādu kaut kur bija dabūjuši, eglīte tika lēģera priekšniecībai, ne vis ieslodzītajiem. Ja nu vienīgi atlika kāds zariņš.
1954. gada nogalē bija izveidojusies diezgan liela latviešu brigāde, var teikt, pat trieciengrupa, jo arī lēģerī darbojās sava pretošanās kustība. Kad pienāca Ziemassvētki, izdomājām, ka eglīte jādabū par visu varu! Neatceros uzvārdu, bet viens no latviešiem bija tāds kā mākslinieks. Viņš prata locīt dzelžus, un nolēmām, ka eglīti taisīsim durstīgu no dzeloņdrātīm. No ambulances, lai cik maz tajā bija medikamentu, dabūjām briljantzaļā šķīdumu. Nokrāsotā egle izskatījās smuki. Likās, ka zaros vajadzētu sniegu. Pufaikās vate bija. No tās arī iznāca mākslīgā sniega pikas. Taču gribējās, lai tas vizuļotu! Izgudrojām arī to. Mehāniķi sadabūja kādu bronzas gabalu – krāna rokturi vai gultni. Savīlēja to skaidās, kas vizēja kā zelts, un tās tika uzbērtas vatei. Iznāca ļoti glīta eglīte, par kuru runāja vai visa nometne. Zvaigznes dienā, kad pienāca pareizticīgo Ziemassvētki, to aizņēmās ukraiņi. Nezinu, kur eglīte beigu beigās palika. 1955. gada vasarā lēģeros sākās lielā streiku kustība. No mūsu nometnes caur norvēģu kuģi izdevās noraidīt ziņojumu pasaules sabiedrībai par ieslodzīto stāvokli Padomju Savienībā. Uz lēģeriem brauca no Maskavas sūtītas komisijas. Tad mums pārjautāja: “Par ko esam sodīti? Vai domājam laboties?” Kurš tad tev neapsolīs laboties, ja tā var tikt mājās. 1956. gadā daudzi atgriezāmies Latvijā, un drīz sāka laist vaļā arī bez tiesas izvestos.
