Politiskās vides aktīvisti savu nodarbošanos laiku pa laikam mēdz salīdzināt ar šaha spēli, kur nepieciešamas prāta un taktiskās plānošanas spējas.
Politiskās vides aktīvisti savu nodarbošanos laiku pa laikam mēdz salīdzināt ar šaha spēli, kur nepieciešamas prāta un taktiskās plānošanas spējas. Minēto kvalitāšu kritisko vajadzību zināmu mērķu realizācijai politiskajos kariņos un aizkulišu intrigās ne reizi vien pierādījuši arī dažādas šaubīguma pakāpes notikumi politiskajā laukā.
Nebūt ne maznozīmīga ir arī noteiktas amatpersonas ietekme uz valstij vitāli svarīgajām drošības struktūrām, un notikumi liecina, ka pie šādas atziņas nonācis arī pašreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis, lai kā viņa padomnieki necenstos iegalvot pretējo. Šādam pieņēmumam par pamatu pirmām kārtām kalpo otrdien valdībā konceptuāli atbalstītie grozījumi, kas ļautu palielināt tās vadītāja pilnvaras drošības struktūrās.
Iespējams, faktam par tuvākajā nākotnē iespējamām būtiskām stratēģiskām izmaiņām drošības jomā varētu nepievērst tik lielu uzmanību, ja vien izpildvara šos grozījumus neatbalstītu, strādājot Satversmes 81. panta kārtībā, un ja saistībā ar valdības amatpersonām un drošības iestādēm pēdējos gados nebūtu pieredzēta virkne, saudzīgi sakot, “dīvainu” atgadījumu. Pats nesenākais un ar pašreizējo premjerministru saistītais incidents ir gadu vecie notikumi ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieka sodīšanu par atrašanos darbavietā psihotropo vielu ietekmē un tai sekojošo, no tiesiskā viedokļa pretrunīgi vērtējamo disciplinārsoda uzlikšanas un (ar premjera gādību) atcelšanas riņķadanci. Jau toreiz Kalvītis izpelnījās ne mazums pārmetumu par iejaukšanos svešas jurisdikcijas lietās un pārāk uzkrītošu konkrētas personas aizstāvēšanu, turklāt tā nebūt nav vienīgā reize, kad premjers nonācis konfliktā ar KNAB vadību.
Tomēr, iespējams, šis nebūt nav uzkrītošākais “varas kompleksa” demonstrēšanas piemērs. Pirms vairākiem gadiem toreizējais iekšlietu ministrs, tagad politiskajam tīklam caurkritušais “jaundemokrāts” Māris Gulbis, amata dotās varas apreibināts, bez liekas kautrības burtiski publiski “izvārtīja mēslos” policistu, kas kundziņam neļāva bez caurlaides iekļūt Jūrmalā. Neslikts varas demonstrēšanas piemērs bija vērojams arī 8. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kad “skrejlapu skandāla” pašā karstumā šmucē iesaistīto partiju pārstāvošais toreizējais premjers Andris Bērziņš bez liekām ceremonijām nolidināja no amata savas valdības iekšlietu ministru, tagadējo Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Mareku Segliņu. Ne jau tādēļ, ka jaunais censonis būtu dzērumā vai dvēseles aptumsumā apspļaudījis premjera spīdīgo limuzīnu, bet acīmredzami aiz elementāriem apsvērumiem, ka konkurējošā spēka pārstāvis attiecīgajā brīdī šādā amatā ir pārāk “neērts”. Taču arī šie piemēri ir tikai daži no vairākiem desmitiem.
Pēc analoģijas nav grūti secināt, ka pārmērīga varasiestāžu nodošana konkrētas politiskās amatpersonas ietekmē labākajā gadījumā ir bīstama. Sliktākajā tā draud kļūt katastrofāla. Ņemot vērā politisko notikumu aizkulišu īpatnības, nav ne mazāko šaubu, ka izdevīgā brīdī politiskie personāži, ko labi zināmā svešvalodā apzīmētu ar epitetu “saldie papucīši”, nekavēsies ne mirkli, lai ar spalvainām un uzblīdušām ķetnām raustītu visus vajadzīgos diedziņus pēc kārtas un uz dižā politiskā šaha galda pārbīdītu par rātniem “bandiniekiem” padarītos drošības iestāžu darbiniekus nolūkā savās interesēs veikt politisko “ģenerāltīrīšanu”.
Ja visa tikko minētā kontekstā parasts ierindas pilsonis sev uzdotu jautājumu – vai kontroles pār varasiestādēm koncentrēšana vienas personas rokās uzlabotu drošību valstī vai dotu vienreizēju iespēju realizēt politiskos veikalus – par atbildi šaubu nav.
