Bija pienācis 1940. gada rudens, un Jelgavas ielās pulcējas skolēni, lai turpinātu mācības. Taču pagājusī vasara nesusi lielas pārmaiņas – Latvijas okupāciju.
Bija pienācis 1940. gada rudens, un Jelgavas ielās pulcējas skolēni, lai turpinātu mācības. Taču pagājusī vasara nesusi lielas pārmaiņas – Latvijas okupāciju.
Skolās vēl bez jauniem direktoriem un inspektoriem uzradušās dažādas komitejas un pulciņi, kuru vadītāju uzdevums – audzināt ļeņinisma – staļinisma garā, kā arī ziņot par jaunajam režīmam neuzticīgajiem. «Pārraugiem» un «audzinātājiem» piešķirtas plašas tiesības.
Latvijas neatkarības laikā Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija (HPĢ) bija plaši pazīstama ne tikai ar vēsturiski mantotajām «Academia Petrina» tradīcijām, bet arī ar savu nacionālo ievirzi, kas izpaudās jau pirmajā Latvijas okupācijas gadā. Drīz vien pēc mācību gada sākuma sevi pieteica pret padomju varu vērstās aktivitātes. Par vienu no šādiem gadījumiem varam lasīt pēdējā HPĢ direktora A.Veisberga atmiņās – kā kādā klasē sasvītrota Staļina bilde. HPĢ direktoram Lodem, kas pēc rakstura bijis nosvērts cilvēks un iespēju robežās centies nepakļauties komunistu diktātam, izdevies apvārdot vienu no Jelgavas redzamākajiem varas vīriem – biedru Šūbu – un novērst drošībsargājošo dienestu uzmanību. Turpretim citās attiecībās ar jauno varu bijis skolēnu komitejas priekšsēdētājs Skudra. Kā savās atmiņās raksta notikumu aculiecinieks Normunds Hartmanis, kādu dienu visiem viņa klasesbiedriem melnos formas tērpus rotājušas sarkanbaltsarkanas piespraudes. Tomēr klases audzinātāja Bramane – Kaliksone pierunājusi skolēnus «karodziņus» noņemt – viņu pašu drošības labad. Biedrs Skudra par šo gadījumu tikai ļauni smīnējis. Neilgi pēc tam Latvijas Republikas karogs jau plīvojis HPĢ ēkas tornī un visas durvis, pa kurām varēja nokļūt uz torņa, izrādījušās aizslēgtas, bet atslēgas – nozudušas.
Pārdrošība vai vieglprātība?
Ap šo laiku Jelgavā veidojās pirmās pretestības grupas. Šķiet, lielākās un nozīmīgākās bija tieši Pētera ģimnāzijā, kā arī Jelgavas Valsts tehnikumā. Ģimnāzijā režīmam nepakļāvīgos domubiedrus kopā pulcēja 5.b klases audzēkņi Fricis Skurstenis un Juris Valūns. Sākumā šajā grupējumā, kura nosaukums bija «Brīva Latvija», darbojās abu jauniešu klasesbiedri. Viens no pirmajiem viņu uzdevumiem bija iesaistīt savās rindās arī pārējo klašu audzēkņus.
No čekas dokumentiem var spriest, ka pirmā «Brīvas Latvijas» sanāksme notikusi 1940. gada 2. oktobrī F.Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11 – 4 un tajā piedalījušies septiņi HPĢ 5.b klases skolēni. Runāts par iespēju gāzt pastāvošo iekārtu visiem iespējamiem līdzekļiem, kā arī par to, ka vēlams dabūt kādu, varbūt jau vecāku, kam ir pieredze pretestības kustībā, un tas varētu būt kā padomdevējs.
13. oktobrī tika uzrakstīts un 50 eksemplāros iespiests pretvalstisks uzsaukums «Gatavojieties». Dienu vēlāk tas izplatīts pilsētas ielās un izraisījis saviļņojumu jelgavnieku vidū.
19. oktobrī grupas sanāksmē J.Valūna dzīvoklī cita starpā spriests par gaidāmo varas iestāžu pretreakciju. Taču drīz vien pēc pirmajiem panākumiem daži organizācijas biedri kļuvuši pārlieku vieglprātīgi vai pārdroši – tikai aklais pie viņu svārku kabatiņas varējis nepamanīt lakatiņa stūrīti ar sarkanbaltsarkanām krāsām. Daži pat pretkomunistiskas organizācijas faktu sākuši klāstīt paziņām adresētās vēstulēs, ko pastā bez grūtībām atklāja «čeka». Turklāt čekisti jau bija paspējuši iefiltrēt spiegus skolēnu vidū.
Pirmās apcietināšanas notika 25. oktobra rītā un turpinājās līdz 6. novembrim. Vispirms tika arestēti 10 HPĢ audzēkņi, pēc tam – vēl četri viņu skolasbiedri. Valsts tehnikumā no 7. līdz 14. novembrim apcietināti 14 audzēkņi.
Zināms, ka A.Valkira aresta orderi parakstījis čekists O.Melderis, to apstiprinājis Iekšlietu tautas komisariāta (ITK) Jelgavas apriņķa priekšnieks B.Barkans. Pavēli izpildījis milicis Jakubovskis.
Visi apcietinātie tika ievietoti Jelgavas cietumā atsevišķās kamerās. O.Melderis pret apcietinātajiem izturējies brutāli. Tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim pratināšanas laikā izsisti četri zobi.
Apcietināto skolas soli tā ir palikuši tukši – neviens no skolēniem negribējis tajos sēdēt.
Iespējams, pratināšanas procedūras Jelgavas cietumā norisinājušās no oktobra beigās līdz 1941. gada janvārim. To virsvadītājs O.Melderis aizturētos vainoja pretvalstiskā darbībā. Apsūdzības akts («Lieta nr.968») parakstīts 26. janvārī Jelgavā.
No apcietinātajiem izdzīvoja tikai viens
1941. gada jūnijā, sākoties karam, Jelgavas cietums tika evakuēts un visi cietumnieki lopu vagonos aizvesti uz Sibīriju. Tad pirmo reizi kopš apcietināšanas atkal varēja satikties daži apcietinātie HPĢ audzēkņi. Ceļš uz Sibīriju ilga vairākas nedēļas gandrīz bez pārtikas un ūdens. Uz lopu vagoniem bija uzraksti «Vācu kara gūstekņi». Stacijās, kur vilciens apstājās, vietējie iedzīvotāji apmētāja vagonus ar akmeņiem. Ceļa galamērķis bija Novosibirskas cietums, kur jelgavnieki turēti badā un aukstumā. 1942. gada februārī paziņots spriedums – visiem HPĢ audzēkņiem piespriests 10 gadu Gulaga nometnēs. Pēc soda pasludināšanas viņi tika pārsūtīti uz Marinskas nometni. Apstākļi tur nebija labāki, bada nāvē mira Ošenieks, Leimanis un Liepiņš. Einfelds un Valkirs necilvēciskajos apstākļos vēl nebija tā novājināti un tika aizsūtīti uz Noriļskas vergu nometni, kur abi mira. Pārējie, kas bija nomērdēti jau tik tālu, ka smagam darbam vairs nederēja, nokļuva citās nometnēs, kur darbs «vieglāks».
Sibīrijā mira visi apcietinātie HPĢ audzēkņi, izņemot Voldemāru Treimani, kas pēc 10 gadu soda izciešanas atgriezās Latvijā, kaut gan, kā pats stāstījis, jau Marinskas nometnē bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis pat piecelties.
Visi apcietinātie Jelgavas tehnikuma audzēkņi Sibīrijā miruši jau pirms 1944. gada. Cik zināms, pirmajā okupācijas gadā apcietināti vai arī kopā ar ģimenēm uz Krieviju aizvesti 45 Jelgavas vidējo mācību iestāžu audzēkņi.
Ar Voldemāra Treimaņa un Rutas Majores gādību un, pateicoties viņu ziedotajiem līdzekļiem, bijušās HPĢ ēkas vestibilā 1996. gadā tika uzlikta piemiņas plāksne ar visu 1940. gadā apcietināto un uz Sibīriju izsūtīto ģimnāzistu vārdiem.
2000. gada pavasarī pie Jelgavas 1. ģimnāzijas iestādīts piemiņas ozols oktobrī apcietinātajiem un Sibīrijā mirušajiem ģimnāzistiem (1. ģimnāzija uzskata sevi par HPĢ tradīciju turpinātāju). Sākumā bija paredzēts stādīt katram Sibīrijā mirušajam vienu ozolu (pie bijušās HPĢ ēkas vai kādā pilsētas parkā), bet tam nav piekritusi pilsētas pašvaldība.
Septembrī pie ozola tika atklāts piemiņas akmens, un panākts, ka abiem noteikts aizsargāta pieminekļa statuss. Akmenī ierakstīts: «Piemiņas ozols Jelgavas ģimnāzistiem, nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, bojā gājušiem Sibīrijā 1940. – 48. gados.» Minēti 12 mirušie, kā arī piemiņas ozola un akmens iniciatori. Pēc ozola iestādīšanas 1. ģimnāzijas audzēkņi pie kociņa zariņiem piekāruši lentītes ar katra bojā gājušā vārdu.
Paldies jums, skolasbiedri, par drosmi sākt pretestību tirānijai! Vieglas jums smiltis no dzimtenes tālajās atdusas vietās. Mēs jūs neesam aizmirsuši.
Paldies V.Treimanim un R.Majorei, Jelgavas 1. ģimnāzijas direktoram Elmāram Saknem un visiem pārējiem, kas piedalījušies piemiņas vietu izveidošanā.
Osvalds Valkirs, bijušais Hercoga Pētera ģimnāzijas skolnieks
