Aizvadītā nedēļa bija ļoti saspringta, jo man uzticētas divas devītās klases, tātad dubults uztraukums un dubults prieks.
Aizvadītā nedēļa bija ļoti saspringta, jo man uzticētas divas devītās klases, tātad dubults uztraukums un dubults prieks. Vienu audzinu jau kopš piektās klases, bet, aizejot otras devītās klases audzinātājai, mācību gada sākumā tiku pie vēl vieniem devītajiem. Strauji pieradu pie otras klases un šodien, kad jau klāt izlaidums, jūtos tā, it kā abas būtu sākusi audzināt pirms pieciem gadiem.
Šonedēļ pirmdiena bija parasta darba diena, savukārt otrdien kopā ar devītajiem biju satraukta, jo notika eksāmens matemātikā. Trešdienas rīts pagāja matemātikas eksāmena atzīmju gaidās. Jāteic, ka katrs to nokārtoja pēc savām spējām. Protams, bija priecīgas sejas, bet citiem tās izteiksme nemaz par prieku nevēstīja. Ceturtdien atkal valdīja satraukums, jo bija atlicis pēdējais eksāmens – vēsturē. Tas izrādījās samērā viegls, jo esejas tēma bija pateicīga – par Latvijas iestāšanos ES. Par to bieži runāts, un bērni paši to piedzīvojuši, tā ka problēmas nesagādāja, un rezultāti nebija slikti.
Vakar, kad visi eksāmeni jau aiz muguras, notika lielā pedagoģiskās padomes sēde, kur bija jāsniedz ziņojums saistībā ar visiem maniem tiešajiem pienākumiem. Jau visu nedēļu līdzās citiem daudzajiem darbiem gatavoju prezentāciju. Tāpēc trīcošām rokām pabeidzu kārtot dokumentāciju. Lai gan visi personas kodi un atzīmes pārbaudīti ne reizi vien, apziņa, ka viss ir kārtībā, tik viegli neradās. Piektdiena bija viena no saspringtākajām šonedēļ, jo vajadzēja domāt arī par pēdējiem izlaiduma darbiem.
Sestdiena… Lielā diena devītajiem un arī man. Vienmēr tā atstājusi uztraukuma izjūtu. Diemžēl kopīgas klases svinēšanas nebūs, un skumdina tas, ka populāri izlaiduma dienu neatzīmēt skolā, pat ne ar klasi kaut kur citur. Mēģināju mudināt, lai skolā ir balle, bet – nē, jauniešiem ir sava nostāja, ko nevar mainīt. Tā ir 21. gadsimta slimība – tikt ātrāk prom no skolas, gan ikdienā, gan tagad – pēdējās mācību dienās. Viņi vairs negrib skolā uzturēties, un tā vien liekas, ka izlaidumi ar laiku izzudīs, jo diskusijas par tiem un jauniešu attieksme liek par to aizdomāties.
Pedagogi gan vienmēr pēc izlaiduma tradicionāli tiekas pie kafijas un kliņģera. Tās ir jaukas pasēdēšanas, jo sasprindzinājums izdzisis un var izbaudīt pēcpusdienu.
Svētdien laiku veltīšu ģimenei, tiks kompensēta saspringtā nedēļa. Domājam doties uz jūru, un esmu gatava braukt arī tad, ja līs. Aizvadījusi šo nedēļu, ilgojos pēc miera un klusuma.
Par notikumiem, kas neskar skolas dzīvi, varu teikt, ka lielā saspringuma dēļ spēju tikai izsekot svarīgākajiem notikumiem, neiedziļinoties detaļās, tomēr jāpiebilst, ka prezidenta krēslā būtu vēlējusies redzēt kādu trešo. Uz jaunatklāto motormuzeju blakus Ozolnieku skolai arī nav sanācis aiziet, bet drīzumā apņemos to apmeklēt. Nelielas pārmaiņas šonedēļ sākās ģimenes dzīvē, jo dēls pabeidza sesto klasi un stājās ģimnāzijā, kas ietekmēs turpmāko ikdienu.
