Pusotru gadu vecā LLU jauno dzejnieku interešu grupa Dzejas dienu sarīkojumā aicinās piebiedroties arī studentus no citām pilsētām.
Pusotru gadu vecā LLU jauno dzejnieku interešu grupa Dzejas dienu sarīkojumā aicinās piebiedroties arī studentus no citām pilsētām.
Atšķirībā no “Ziņu” slejās jau aprakstītā Jelgavas Latviešu biedrības dzejas kluba “Pieskāriens” LLU dzejojošās jaunatnes kopas statuss ir neformālāks, dalībnieki to dēvē vienkārši par interešu grupu, kurā lielas atsaucības brīžos uz savus sacerējumu lasīšanu mēdz pulcēties pat cilvēku piecpadsmit, bet kodolu veido septiņi.
Pārtverot un attīstot LLU laikraksta “Plēsums” ideju un iniciatīvu apvienot dzejojošos studentus, pirms pusotra gada četri no viņiem Studentu teātrī sanāca uz pirmo dzejas sarīkojumu “Dvēseles CV”, kas kopš tā laika kļuvis ikmēneša notikumu – galveno norisi augstskolas dzejdaru sabiedriskas dzīves kalendārā.
Grupas daļa vēl joprojām ir trīs no “pionieru” četrotnes – Jolanta Teivāne, Juris Ozols un Inese Lauberga, kas jau labu laiku uzņēmusies arī jaunu dalībnieku apzināšanas un norišu koordinēšanas pienākumus.
Inese atzīst, ka pa šo laiku nosaukums, kas afišās visā LLU regulāri vēsta par kārtējo sarīkojumu, kļuvis tik atpazīstams, ka, iespējams, to varētu dēvēt par tādu kā vietēju zīmolu. Ja dzejnieku grupa apsvērtu oficiālas organizācijas dibināšanu un būtu jādomā par nosaukumu, “Dvēseles CV” būtu droša kandidatūra. Grupas organizētie sarīkojumi iemantojuši uzticamu klausītāju loku, kam nekas neparasts nav arī dzejas “papildporcijas” pieprasīšana vakara noslēgumā. Ja klausītāju vēlmi dzirdēt vairāk koncerta beigās apliecina vētraini aplausi un saucieni “Atkārtot!”, pēc dzejas sarīkojuma Studentu teātra zālītē gadās, ka cilvēki arī pēc tam, kad pateikts uz redzēšanos, “vienkārši sēž un neiet prom” – tā ka neatliek nekas cits, kā turpināt, bilst Inese, atceroties dažu labu kopīgu “aizdziedāšanos” līdz vēlai naktij. Sarīkojuma gaisotni, protams, veido ne tikai dzeja, bet arī muzikāli un teatrāli (režisoriski) papildinājumi. Sākumā “Dvēseles CV” ritēja ne vien nedaudz intīmā un sentimentālā, bet arī noslēpumainā noskaņā, jo autori dzeju runāja, stāvot aiz tilla aizkara. Vēlāk autora un publikas telpisko nošķīrumu atcēla: sēdēšana klausītāju vidū vairo priekšnesuma un gaisotnes “neobligātumu”, dabiskumu, izjūtu, ka atrodies savējo vidū.
Līdz šim grupas darbība bijusi visnotaļ noslēgta universitātes iekšienē, ar dzīvi ārpus savas augstskolas un Jelgavas saistīta vien tādā ziņā, ka dalībnieki ir no dažādām Latvijas pusēm un nereti uztur sakarus ar dzejnieku kopām katrs savā dzimtajā pilsētā. Studentu dzejas dienas sarīkojumā (par to un citām sestdienas dzejas norisēm skatīt informāciju 8. lappusē) Pils saliņā viņi iecerējuši kopīgu sarīkojumu ar vienaudžiem no citām augstskolām. Turpinājumā daži vārdi par un panti no treju novadu pārstāvēm, kas, būdamas LLU studentes, sestdienas sarīkojumā uzņemsies mājinieču lomu.
Inese Lauberga
21 gadu jauna saldeniece. Studē Sociālo zinātņu fakultātes 4. kursā. Dzejoļus raksta kopš piektās klases. Daudzreiz domājusi mest rakstīšanu pie malas, bet “dzīve vienkārši parauj iekšā”. Jelgavā šīs dzīves daļa ir LLU dzejnieku grupa, kur Inese uzņēmusies arī organizatoriskus pienākumus, Saldū – apvienība “Saldus saulespuķe”. Ineses dzeja publicēta gan laikrakstā “Saldus Zeme”, gan pirms trim gadiem grāmatā izdotajā Saldus dzejnieku darbu apkopojumā. Piedalījusies dzejas dienās Saldū, Liepājā…
Kādā nejēgas tīmeklī
Tu ieaud savus vārdus
Par laika trūkumu
Un savādo dzīvi.
Šie vārdi kā pelavas vējā
Pa visu pasauli klīst.
Es aizlieku rokas sev priekšā,
Lai pelavas sejā man neiekrīt.
Jolanta Teivāne
21 gadu jauna latgaliete no Līksnas pagasta. Studē Sociālo zinātņu fakultātes 4. kursā, cenšas izprast sabiedrības likumsakarības. Jelgavā vienmēr ir jutusies labi. Darbojas LLU studentu teātrī. Dienasgrāmatu raksta kopš 12 – 13 gadu vecuma, vēstules, tagad arī dzejoļus Raksta tad, kad dvēselīte pilna. No tā pašai top vieglāk. No latviešu dzejniekiem tuvākais Klāvs Elsbergs. Jolanta cer, ka pēc desmit gadiem viņai būs divi trīs bērni un saprotošs vīrs. Pēc viņas vērojuma, ģimenēs, kur ir tikai viens bērns, izaugt ir grūtāk. Zina vācu valodu un nesen atgriezusies no Vācijas, kur studentu brīvdienās strādāja slimnīcā par apkopēju. Taču Latviju pavisam viņa nekad neatstās. “Nedzīvojam nemaz tik slikti, kā daži, kas grib braukt prom, raud,” atzīst Jolanta.
Es vienmēr aizmirstu negriezt vēnas
Nu jau atkal plūst asinis aumaļām
Es skatos mazajās upītēs
Un priecājos…
Nē! Man patiesībā ir vienalga
Es apātiski vēroju savu veikumu
Tīksminos par patīkamo gurdenumu
Es ceļu roku augšup
Un vēroju kā sārtās lāses
Pil uz mana paklāja
Arvien vairāk un vairāk
Iekrāsodamas to
Aizraujošs skats!
Bet manas acis ir piekusušas
Tās ir tik daudz skatījušas
Es veru tās ciet ar domu
Ka pamodīšos palātā
Baltā
Viss būs baltā
Bet varbūt pie eņģeļiem!
Lauma Sīle
21 gadu jauna valmieriete, studē Lauku inženieru fakultātē ainavu arhitektos 4. kursā. Raksta tēlojumus un dzejoļus tādēļ, ka negribas jau citiem visu stāstīt. Taču papīram uzticēties var. Agrāk rakstīja vairāk par sajūtām, tad – par filosofiju. No autoritātēm literatūrā varbūt varētu minēt Tagori. Jelgavā studentu dzīve patīk. Studenti jau to pilsētu lielā mērā atdzīvina. Jelgavā ne tikai mācās, bet arī piestrādā savā specialitātē.
Es laužu ceļu
Starp milžiem,
Pati MILZIS būdams.
Es laužu
Garu dvēseli
VIDUM.
***
Īpatna ir dzīve. Tā pārplūst pār emociju malām un atkal saraujas. Īpatni esam mēs paši, ka ļaujam sevi izplest un saraut.
