«Katram cilvēkam ir simts lomu, kuras viņš tēlo ikdienā. Man ir divsimts, un tās piepilda manu laiku. Tomēr kaut kā trūkst, tas ir garīgums, kas pastāv ārpus materiālā,» stāsta Lielplatones kultūras nama direktore Zita Kurševa.
«Katram cilvēkam ir simts lomu, kuras viņš tēlo ikdienā. Man ir divsimts, un tās piepilda manu laiku. Tomēr kaut kā trūkst, tas ir garīgums, kas pastāv ārpus materiālā,» stāsta Lielplatones kultūras nama direktore Zita Kurševa.
Zitas brīvais laiks ir saistīts ar psiholoģiju un saskarsmes kultūru. Paziņu iespaidā kultūras nama direktore apmeklēja dziednieces Ilzes Jansones lekcijas, kas bija sākums intereses attīstībai. Pilnīgi jaunais un svešais piesaistīja Zitu, un viņai nepietika ar «pasniedzējas» dotajām zināšanām vien, papildu informācija tika smelta no grāmatām. Tagad direktore turpina apmeklēt lekcijas pie dziednieces Benediktas Mežales.
Zita Kurševa ir arī divu koru – «Gaismas» un «Sidrabes» – diriģente, vada vecmāmiņu ansambli «Mežābele», darbojas ar pirmsskolas bērniem. Zitas vadībā Lielplatonē dzied gan jauni, gan veci. «Garīgā saskarsme saistīta arī ar mūziku, tajā ir dvēsele,» viņa atklāj. Pašdarbības dziedātājam gan esot grūti klausītājam parādīt šo garīgumu, «taču paši izpildītāji jūt, kā tas uzdzirkstī un pār visu ķermeni noskrien skudriņas,» stāsta Zita.
Šā gada lielākais notikums diriģentei bijis brauciens uz Pokaiņiem, kur iegūts milzīgs pozitīvās enerģijas lādiņš: «Es apgūlos uz akmens un jutu, kā caur mani iziet garīgās strāvas. Dieva klātbūtni izjutu fiziski,» iespaidos dalās Zita. Viņa noteikti kādreiz tur vēlētos atgriezties, jo tas esot bijis satriecoši.
Ja Zita nebūtu diriģente, noteikti nodarbotos ar daiļdārzniecību. Dzīvības vērošana – puķu plaukšana, asnu parādīšanās – viņai ir kā relaksācija. Izveidot lielu un skaistu dārzu ir Zitas sapnis. Zeme ir, darbarokas ir, neesot vien laika un zināšanu.
Viņa ir dabas bērns – vējš, lietus, sniegputenis tiek izbaudīts kā varens dabas spēks, un to just Zitai ir svarīgi.
Kopš parādījās interese par psiholoģiju, kultūras nama vadītāja atradusi savu dvēseles mieru. Viņa kļuvusi harmoniskāka un mierīgāka, lai gan būtībā ir ļoti emocionāls cilvēks. Agrāk Zita, neizprazdama citu cilvēku rīcību, varēja kļūt vai zila aiz dusmām. Tagad viņa daudz labāk saprot, kādēļ kāds rīkojies tā vai citādi, un, ja nepieciešams, mēģina līdzēt. «Grūti palīdzēt cilvēkam, kurš pats negrib tikt ārā no purva, man viņa ir tik ļoti žēl,» atzīstas Zita. Viņai patīk domājoši cilvēki, kas ir apmierināti ar savu dzīvi. Viņasprāt, neapmierināto ir maz, un vairums no viņiem šādu nostāju izmanto kā masku. Iepazīstoties ar cilvēka garīgo pasauli, Zita iemācījusies attīrīties no negatīvām emocijām. To viņa dara vienatnē uz lauku ceļa, braucot ar divriteni. «Tad var sakārtot domas, nobirdināt pa asarai un noskaitīt lūgsnu,» stāsta direktore.
Zita citiem māca priecāties par to, kas ir, un nebēdāties par to, kā nav. Viņa dzīvo saskaņā ar principu «ja mani sitīs, esmu to pelnījusi, bet manos spēkos ir darīt visu, lai šie sitieni nebūtu tik sāpīgi».
