Klāt 1949. gada marta izvešanu atmiņu diena. Pagājuši jau 49 gadi, bet sāpe par izvestajām ģimenēm nav zudusi.
Klāt 1949. gada marta izvešanu atmiņu diena. Pagājuši jau 49 gadi, bet sāpe par izvestajām ģimenēm nav zudusi. Tā smeldz vēl joprojām par bojāgājušajiem, par visu to postu, ko komunistu veidotā vara nodarījusi latviešu tautai. Par genocīdu pret to. Par necieņu mūsu zemei, valstij un cilvēkiem. Par necieņu mūsu valodai.
Kā lai to aizmirst? Kas atgriezīs bojāgājušos, kas atdos zaudētos gadus, veselību, kuru zaudējām, vergojot svešumā, par to, ka mīlējām savu zemi un nevēlējāmies no tās bēgt projām? Izejot vergu nometņu necilvēcību, cik tālu katrs varējām. Pārcilvēciski grūtos darbos bez maizes kumosa bijām lemti nāvei. Maz ir to, kas atgriezās.
Bet mūsu valdības vīri to nevēlas atzīt. Tie vēlas aizmirst. Vai nepietiek ar tiem simtiem tūkstošiem nomocīto, ar palikušo liecībām?
Valsts prezidents pasludina latviešu tautu par žīdu slepkavām. Bet vai to darīja tauta? Jā, bija izņēmumi. Varbūt tuvinieku zaudējums jau pirmajā okupācijas gadā mudināja uz atriebību. Tie neatrada citu veidu. Bet tos, kas iznīcināja brīvas tautas dēlus un meitas, prezidents piemirst. Kā to saprast!
Daudzi pārmet Kārlim Ulmanim nepretošanos 1940. gadā. Vai šie cilvēki ir bijuši Karēlijā? Vai gājuši gar sapostīto, saspridzināto Somu aizsardzības valni? Tas nav izturējis, vairāku metru biezie betona mūri saspridzināti, sagrauti, caursisti. Vai kas tāds bija Latvijai? Vienīgi degošas sirdis! Tur krievu zonā velti meklēt kādu no bijušajiem iedzīvotājiem nav neviena, aizbēguši, izvesti, noslepkavoti. Tādu likteni K.Ulmanis nevēlējās savai tautai, cerēja uz uzbrucēju žēlastību, bet rūgti vīlās. Un varbūt tāpēc, ka Kārlis Ulmanis pasludināja nepretošanos, vēl ir Latvijas valsts, ir latviešu tauta un latviešu valoda. Varbūt tieši tāpēc.
Bet to, kas nodarīts tautai, nevar piedot, nevar aizmirst, lai kā daži to vēlētos.
Aiziesim šai dienā paklanīties upuriem, mūsu tautiešiem, kuriem bija jāpaliek svešumā, kuriem neatausa saule nebrīves tumsībā, kurus uz mūžu sedz svešatnes zeme, ja tiem ir kaps.
Paklusēsim, pieminēsim. Izlūgsimies mūžīgu mieru.
«Staburadzietis» G.Bullis
