Esam sākuši jaunu rakstu sēriju, kurā iepazīstināsim ar mūspuses dzejdariem, ļaujot tiem pastāstīt plašākai auditorijai par sevi un atrādīt savu veikumu. Iesākam ar dzejnieku kluba “Pieskāriens” dalībniekiem,
bet arī citiem ir iespēja iepazīstināt ar sevi, sazinoties ar redakciju e-pastā: zz@zz.lv.
Velta Brinza (1962.) – dzejniece, lietvede, jelgavniece. Nesen izvēlējusies sev literāro pseidonīmu – Velta Valentīna.
Kāpēc dzeja? Tāpēc, ka vienmēr esmu mīlējusi vārda mākslu. Tāpēc, ka dzejā var lasīt starp rindiņām. Tāpēc, ka dzejā var pateikt daudz vairāk nekā uzrakstīt. Tāpēc, ka dzeja ir poētiskā mūzika un, izlasot dzejoli, var nonākt pie atklāsmes. Tāpēc, ka rakstot var izbaudīt iedvesmas radītu lidojuma sajūtu. Un tāpēc, ka dzeja pati par sevi ir vērtība.
Dzeja man ir mūžizglītība. Jau bērnībā patika lasīt grāmatas un deklamēt no galvas dzejolīšus. Vidusskolā lasīju visdažādāko autoru darbus, arī krieviski, bet dzejā īpaši piesaistīja tieši liriskās noskaņas. Varbūt tāpēc toreiz vislasītākā bija dzejniece Ārija Elksne. Tik ļoti es viņas dzeju sajutu kā sev radniecīgu.
Daudz klausījos tālaika bardus jeb dziesminiekus – vārdu un izpildījuma dēļ. Vidusskolā tapa mani pirmie dzejoļi. Protams, par mīlestību un tās radītajām asociācijām. Rakstīju arī esejveidīgas pārdomas un saistošus tekstus dienasgrāmatai. Šķiet, viss lasītais uzkrājās manā zemapziņā un rakstījās uz āru. Dzejoļi dzima no attiecību līkločiem, no iemīlēšanās raisītām emocijām, no sapņotā un izfantazētā, jo biju liela fantazētāja. Aizrāvos arī ar ģitārspēli. Daudzi dzejoļi pārtapa dziesmās, ko izdziedāju tuvu draugu lokā un vienatnē. Jaunības dzejoļi ir pilnīgi citādi nekā pēc tam rakstītie. Tā ir jaunības maksimālisma romantiskā dziesma, kas runā caur dzeju.
Dzejniece Liāna Langa kādreiz manus dzejoļus nodēvēja par dziesmu tekstiem, nevis par dzeju, tomēr ieteica turpināt rakstīt. Liels ieguvums bija, kad agrā jaunībā manās rokās nonāca neliela kaudzīte ar mašīnrakstā drukātiem angļu dzejnieka Džona Donna dzejoļiem, kuros viņš apdziedāja sievieti. Dzejoļi bija atdzejoti krieviski. Tos lasīju aizgūtnēm. Tas likās kaut kas neatkārtojams un vienreizīgs – tā pateikt, tā uzrakstīt, tik emocionāli dziļi!
Par savu pirmo dzejas skolotāju uzskatu dzejnieku Aivaru Eipuru. Viņš bija literārais konsultants Rakstnieku savienībā un no maniem iesūtītajiem dzejoļiem jauno autoru konkursam bija pamanījis un izcēlis vienu, kuru atzina par gana labu. Tiku uzaicināta uz dzejas konsultācijām. Aivars Eipurs man ieteica piebiedroties Jelgavas dzejnieku klubam “Pieskāriens’’ un publicēties kopkrājumā “Zemgales vācelīte”.
Tā es nonācu domubiedru vidū, kur vadītāja toreiz bija Rasma Urtāne. Viņai izdevās atvērt un iedrošināt mani lasīt savus dzejoļus plašākai publikai. Tā sākās mans radoši aktīvais posms dzejas laukā, kurā turpināju izglītoties un augt.
Daudz laba un vērtīga kluba “Pieskāriens” darbībā ienesa Aivars Eipurs un Vija Zelmene ar savu idejisko domāšanu un pasākumu organizēšanu. Vēlāk to aktīvi un azartiski turpināja Rasma Urtāne.
Radoši darbojoties dzejnieku klubā, mainījās arī mans rakstības stils. Nemanāmi biju sākusi rakstīt baltajā pantā. Dzejoļi tapa līdzenāki formas un satura ziņā, bet apzinājos, ka ne līdz pilnībai.
Ejot šo meklējumu ceļu, nonācu līdz Literārajai akadēmijai, kur Ronalda Brieža vadībā apguvu dzejas teoriju un rakstīšanas smalkumus. Dzejas meistardarbnīcas bija ļoti aizraujošs un noderīgs laiks. Dzejas mūžizglītību turpinu joprojām. Man patīk rakstīšanas process, bet vēl vairāk aizrauj dzejoļu pētīšana un analizēšana. Man dzeja ir nemitīga virzība. Tā ir augšuptiece uz profesionālu pilnību.
Mani dzejoļi ir vērtēti no “nu te jau nekā diža nav” līdz “ja tā turpināsi rakstīt, tad nākamgad varēsi izdot grāmatu”. Esmu pozitīvisma piekritēja un atbalstītāja. Dzejā patīk apdziedāt gaišo estētiku, svarīgas ir ētiskās kvalitātes. Rakstu, vadoties no iedvesmas. Manu dzeju raksturo liriskās noskaņas un filozofiskās pārdomas, tomēr tiek atspoguļotas arī citas tēmas.
Ir tapuši arī stāsti un lugas. Esmu veiksmīgi apguvusi prozas un dramaturģijas kursus pie dramaturģes Leldes Stumbres. Manu virzību dzejā un arī literatūrā ir ietekmējuši un sekmējuši attiecīgajā dzīves posmā sastaptie cilvēki vai radošās personības. Dzejiskā un literārā darbība man vienmēr ir gājusi paralēli pamatdarbam, tāpēc rakstīšanas laiks pakārtojas dzīves ritmam, kas dažbrīd ir diezgan aktīvs.
Dzejas publikācijas ir bijušas ikgadējā almanahā “Zemgales vācelīte”, 2013. gadā sabiedriskajā portālā “Diena” kultūras sadaļā. Kā līdzautore esmu piedalījusies 2016. gada kopkrājumā “Tu nevari mazāk būt”.
Kādreiz Aivars Eipurs man ir teicis: “Ja tu raksti, jātiecas uz savu grāmatu!” Pienāk laiks arī grāmatai. Šobrīd strādāju pie sava topošā debijas dzejas krājuma sastādīšanas.
* * *
Ir tikai viena mūzikas takts
Ir tikai viena nakts
ar mūziku sevī
ar apmātību iziet ielās
un nosnigt ar aizmiršanos
Ir tikai ritmi
kas bez mulsuma apspēlē
savu īpašo trauslumu
savu atnākšanu vai bēgšanu
vai nozīmību kas aizskan
līdz cita cilvēka sirdij
ko tu satiec
Pieskaras būtiskajam
atmetot nebūtisko
Nakts reālijas retina tumsu
Ielu spuldzes uzzied
par mākslīgu gaismu
un tā paliek līdz rītam
kad gaisma atnāk pa īstam
un izaug par dienu
Viss neredzamais tiek atsegts
Diena iepludina mūs
jaunās toņkārtās
Un tavas plaukstas
izkausē nakts sniegu
kad apskauj manu tuvumu
10.02.2021.
* * *
Ir ieslēgts sildītājs
Divvietīgā gulta
kā atšķirta grāmata
noteiktā lappusē
kur ielikta grāmatzīme
Ir divi naktsputni
katrs savā pusē
Vēl viens telefona zvans
vēl viena siltuma takts
kas piepilda pat pauzes
starp klusēšanu
Snieg slīpi krītoša gaisma
ārā aiz loga
Man patīk šī ziema
Ir sarunu nakts
mazās un lielās devās
ar vārdu tīklojumu
kas krāj sevī siltumu
Es vēl esmu pusē jūras
kas jāizbrien paliekot sausai
Ciktāl ved mans ceļš
kas izgrezno satvērienu
un jūtas vairs nevar atkailināt
Tās jau piedzimst kailas
kā Ēģiptes piramīdas
Sintakse jālieto biežāk
lai var atšķirt siltuma pakāpi
kas iekvēlo enerģiju
vizuļot dzīves apjukumā
Nepalikt vienai
Nepalikt klusumā
Nepalikt attālumā
Ir jādzird tuvums
Ir jāpiedzīvo
Ir jādzīvo
Izslēdzas telefons
Rīts pamazām zaudē sevi
Diena mostas kā baznīcu zvani
skaļi un dogmatiski
Nakts sarunas izklīst
kā nebijušas
Es uzlieku lādēties telefonu Diena solās būt gara
Es vēlos to sasildīt
29.01.2021.
