Mairita Ķērpe-Dūze, 85 gadus jauna, dzimusi Bauskā piecu bērnu ģimenē:
“Tēvs bija amatnieks, māte – mājsaimniece. Skolu pabeidzu jau kā precēta sieva. Vakarskolā 1955. gadā ieguvu veterinārfeldšeres diplomu un sāku strādāt Bauskas rajonā par veterināro darbinieci. Tur satiku arī savu vīru Ojāru Dūzi, kas bija atsūtīts praksē kā zootehniķis no akadēmijas. 1957. gadā jau kā precēts pāris tikām norīkoti uz kolhozu “Avangards”, kur nostrādāju 34 gadus par galvenā veterinārārsta vietas izpildītāju. Ģimenē auga meita Sarmīte, kas nu ir ārste.
1991. gadā nomira vīrs un paliku viena. Vēl gadu nostrādāju un veselības dēļ aizgāju pensijā. Tieši tas brīdis bija tas īstais, kad pieķēros dzejai. Sāku rakstīt! Nozīmīga bija satikšanās ar režisori Viju Zelmeni, jo viņa ieveda mani dzejnieku klubā “Pieskāriens”. Tā aizritējuši 14 gadi, kopš publicējos ikgadējā dzejoļu krājumā “Zemgales vācelīte”.
Rakstot dzeju, pie manis atnāk arī mūzika. Esmu tās iedziedājusi arī lentēs, un tā ir tapušas dziesmas ar maniem vārdiem un mūziku.
Mīlu ziedus, gleznas, daudz lasu un vēl arvien apkopju savu piemājas dārziņu. Esmu straujas dabas, mīlu tiešumu, neciešu melus un nodevību. Esmu pateicīga dzejnieku kluba “Pieskāriens” vadītājam Jānim Zariņam par dzejas kluba vadīšanu un skaistajiem kopā būšanas pasākumiem.
Dzejoļus rakstu visās diennakts stundās, kad atnāk vārdi, sevišķi pēc pārdzīvojuma vai saviļņojuma. Lasiet un vērtējiet!”
Jūra
Pie apvāršņa jūrā peld balta bura,
Viegli lido uz baltajām viļņu galotnēm,
Balta kaija traucas līdzi tām,
Vēsti tā nes uz krastu.
Krastā stāv meitene kā bronzā lieta,
Zeltītie vaļējie mati vējā pland,
Acis raugās tālumā plašā,
Vārdus klusu čukst kā lūgšanā.
Milzu viļņi traucas uz krastu,
Ar dārdošu rēkoņu traucas pret kāpu,
Pie kājām saplīst zeltītās smiltis tūkstoš zvirgzdos –
Tā mūžīgi jūra tieksies pret kāpu.
Pie manas dzimtenes vienmēr šalks jūra
Un viļņu galotnēs šūposies balti putni.
Vienmēr kāds stāvēs krastā un gaidīs,
Skaitot klusus vārdus kā lūgšanā.
Lestenē
Krusti balti marmorā kalti,
Krusti melnā granītā kalti,
Zemu noliektas galvas un sāpošas sirdis,
Ceļos noliekti stāvi.
Ceļ no zemes mirdzošus šķēpus,
Cietas, granītā cirstas sejas,
Spītā un lepnumā paceltas galvas,
Krūtīs dzimtenes mīlošas sirdis.
Tādus es redzu šos latviešu zēnus,
Kas bez bailēm stāv pretim nāvei,
Kaut pēc piecdesmit gadiem sāpēs
Atdzimst tie, lai dzīvotu mūžos.
Nabadzība
Kas, nabadzība, esi tu par ērmu?
Tu lien no kaktiem pelēka un drēgna.
Tu raugies izsalkušām acīm
Un lien kā noziedznieks gar stūri.
Kā apturēt man, nabadzība, tevi?
Likt pamest manu dzimto zemi,
Likt aizvākties no izsalkušo acīm,
Rast spēku aizdzīt prom no maniem pleciem?
Es gribu ticēt – nebūs tā vairs ilgi:
Plauks zeme, pļavās ziedēs smilgas,
Vairs nebūs nabagu un bērnu izsalkušu,
Kas raugās nākotnē ar acu skatu tukšu.
* * *
Dejot kā sniegpārslai baltai
Caur sniegiem un puteņiem baltiem,
Pār kalniem un priežu galotnēm zaļām,
Dejot virs mākoņiem baltiem.
Nomest no sevis dienu sakrāto nastu,
Ļauties vien mirklim, kas paceļ spārnos,
Lidot un nejust ne skumjas, ne sāpju.
Dzīvot vien priekiem, kas atnāk pie tevis.
* * *
Gadi kā vēja kumeļi
Trauc tik uz priekšu vien
Un rauj tevi līdzi,
Gribi vai negribi to.
Tu pasmej par vēja gadiem –
Lai tie skrien!
Un neņem galvā skrējienu trako,
Paliec tāda, kāda esi – stipra kā klints.
