Vija Čerņaka – zemnieku saimniecības īpašniece, mājsaimniece, sieva, trīs mazbērnu vecmāmiņa un dzejoļu rakstītāja: “Reiz, tiekoties ar dzejnieku Leonu Briedi, viņš man teica: “Ja ir lemts rakstīt, tu nespēsi nerakstīt.”
Esmu nākusi šai brīnumainajā un neparastajā pasaulē sirdij arvien mīļā vietā – gleznainajā Cesvainē. Man bija tā laime skolas gaitas uzsākt un četrus gadus piedzīvot īpašo auru Cesvaines pilī. Nu jau daudzus gadus Zemgales līdzenums cenšas mani piezemēt, bet bērnības dvēsele ceļ augšup.
Biežāk un apzinātāk dzejot sāku pirms kādiem 30 gadiem, kad dvēsele meklēja savas esamības dziļāko būtību. Tādā veidā Dievs svētīja ar dziedināšanu caur sāpīgo pārdomu izrakstīšanu dzejas rindās. Ar laiku man vērtīgās filozofiskās pārdomas par dzīves radīto situāciju daudzveidību izdevās iepīt dzejiskā formā. Pateicoties mazbērnu ienākšanai manā dzīvē, vieglu roku ir sarakstījušās divas dzejas kopas bērniem, pareizāk būtu teikt, ģimenēm ar bērniem. Viena par dabas norisēm pavasarī “Pavasara pēdas” un otra par dzīves būšanām un nebūšanām – “Gudrībiņas”. Tās gaida savu materializāciju.
Ilgus gadus biju pārliecībā, ka dzeja noteikti jāraksta ar atskaņām un pantiņos. Mācības Literārajā akadēmijā pie dzejnieka Ronalda Brieža pavēra plašāku un brīvāku skatījumu uz dzejas formu un dažādu palīglīdzekļu izmantošanu. Iepatikās rakstīt brīvajā dzejas pantā, bet lasījuma ritmiskumam saglabājot atskaņas.
Viens no maniem mīļākajiem autoriem ir Imants Ziedonis. Viņa izteiktās domas mani vienmēr uzrunā – īsi, konkrēti, patiesi un skaisti. Tāpēc jau tās tik bieži tiek citētas. Manā uztverē dzeja ir viena no korektākajām izteiksmes formām. Dzejolis nav gari jālasa, bet izteiktā doma ļauj prātam un dvēselei daudzdimensionāli piedzīvot un pārdzīvot sajūtas, atklāsmes, aizceļot pasaulēs, kurās nav būts. Dzejā rakstītam vārdam jābūt kā īslaicīgam bultas lidojumam, kurš noteikti trāpa mērķī.
Dzejnieku klubā “Pieskāriens” pirms apmēram septiņiem gadiem ienācu, manuprāt, harmoniski, jo mēs visi, būdami tik atšķirīgi, esam vienoti sirsnīgā sadraudzībā, visāda veida aktivitātēs un, protams, dzejošanā. Mums ir aktīvi, atraktīvi, dziedoši, muzicējoši, idejām bagāti un darbīgi cilvēki – dzejas kluba vadītājs Jānis Zariņš, bijusī kluba un pasākumu vadītāja Rasma Urtāne, muzicējošā dzejniece Ingūna Lipska –, un katrs mēs esam ar savu savdabīgo pienesumu.
Esmu publicējusies ikgadējā dzejas kopkrājumā “Zemgales vācelīte ” 2016., 2017., 2018. un 2020. gadā. Pret savu dzeju esmu prasīga, arī kolēģu dzeju vērtēju, bet tomēr priecājos, ka cilvēki raksta. Tas nozīmē, ka viņi dzīvo, domā, jūt, darbojas. Vēlu visiem dzīvi piedzīvot, un ir brīnišķīgi, ka to var darīt tik dažādos veidos. Lai mums katram daudz labu vārdu, ko pasacīt saviem mīļajiem tuviniekiem, draugiem, cilvēkiem, kurus varbūt nemaz nepazīstam, bet ar labu vārdu varam atbalstīt un uzmundrināt.”
Komunikācija
Nolasīt skatienu.
Sadzirdēt nepateikto.
Iztulkot hieroglifus,
laika zīmētos, sejā.
Ir cilvēki –
atvērto durvju dienas
un cilvēki – seifi.
Ir cilvēki labi
un cilvēki kreisi.
Vārdi ne vienmēr izrunā sirdi.
Dvēseļu slēdzenēm
atslēgas jālaiko,
psiho-loģiski jālaipo.
Pie sirds var klauvēt
kā Dēls.
To var atvērt, var neatvērt.
Mēs klausāmies cilvēkos
patiesību sadzirdēt.
Tā katram sava:
izkliegta, izčukstēta,
izteikta tūkstošos veidu
vai noklusēta.
Vien nemainīga pastāv vēlme
dzīvot bez izlikšanās.
* * *
Dzīvo jau tagad,
lai nav jānožēlo
pēc zaudētiem gadiem
izvēli vēlo.
Gads aizrit pēc gada,
laika pulkstenis
sekundēm pildās.
Divās stundās
dzīvi izdzīvot
var tikai filmās.
Kas, sevi taupīdams,
dzīvi tēlo,
patiesībā
no dzīves baidās.
Starp mirāžām
pazaudē sevi
īstās dzīves gaidās.
Katrs kaut reizi
dzīvojot kļūdās.
Tikai drosmīgie zaudējot
jaunām cīņām
rūdās.
Dzīvo jau tagad
un dzīvojot kvēlo
kā svecītes liesma,
kā rītausmas gaisma.
Lai visi, kas pazīst
un nepazīst tevi,
pie gaismas,
ko izstaro,
sildās!
