Septembris nāk ne tikai ar skolēnu pilnām ielām, gladiolu pušķiem, bet arī ar dzeju. Pirmā Dzejas diena tika sarīkota 1965. gada 11. septembrī Komunāru parkā (pašreizējā Esplanādē), tādējādi atzīmējot Raiņa 100. dzimšanas dienu. Tajā atklāja dzejnieka pieminekli.
Nākamā gada 30. martā Latvijas Rakstnieku savienība nolēma Dzejas dienas rīkot katru gadu, tā iedibinot jaunu tradīciju. Dzejas dienu pasākumi notiek ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Parasti tie ilgst apmēram 21 dienu, ir gan dzejas lasījumi, gan tikšanās ar dzejniekiem. Kopš 1996. gada par gada labāko dzejas grāmatu tiek pasniegta Dzejas dienu balva. Raiņa simtgade deva impulsu vērienīgām kultūras norisēm un pasākumiem, kas aptvēra gan Raiņa literārā un kultūras mantojuma aktualizēšanu, gan jaunas tradīcijas – Dzejas dienu – iedibināšanu. Tā kā pieminekļa atklāšanas dienā dzejas lasījums bija izdevies, tad, domājams, radās ideja šādi godināt Raiņa dzimšanas dienu katru gadu, vienlaikus arī popularizējot aktuālo dzejas procesu. 1966. gadā Rakstnieku savienības sekretariāta sēdē tika lemts par Dzejas dienu tradīcijas iedibināšanu. Sākot ar 1966. gada rudeni, katru gadu Raiņa atceres dienā 11. septembrī tika nolemts rīkot Dzejas dienas. Līdz nākamā gada 11. septembrim sekretariāts nolēma izdot Dzejas almanahu, kur tiktu publicēti gada labākie dzejoļi un atdzejojumi, pārrunas un diskusijas par dzeju, dzejnieku un rakstnieku atmiņas, literārais mantojums. Almanaha metiens bija 24 000 eksemplāru.
Ar Jelgavu saistīti daudzu slavenu un mazāk zināmu dzejdaru vārdi. Šoreiz par dažiem no tiem, kuri, manuprāt, nepelnīti piemirsti vai aizmirsti pavisam.
* * *
Ko katrs māca
Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties – negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību – vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!
Māra Misiņa dzimusi un augusi Vilcē, kur radīti arī pirmie dzejoļi. Par viņas pirmo nozīmīgo publikāciju kļuva dzejoļu kopa “Būt, neparādoties būt” žurnālā “Karogs” 1972. gadā, bet vēlāk – arī krājumi “Svešam uzticēties”, “Pērc lietusmēteli, taurenīt”, “Viss, kas nekad vairs”, “Priecājies, dvēselīt!”. Savukārt pēdējo dzejoļu krājumu dzejniece laida klajā 1999. gadā ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija pirmajai lielajai publikācijai, – “Būt, neparādoties būt”. Papildus tam M.Misiņa atdzejojusi no lietuviešu, krievu, vācu un horvātu valodas, bet 1990. gadā sāka darba gaitas laikrakstā “Diena”, kur ilgu laiku bija Kultūras nodaļas redaktore.
* * *
Saksofons
Šai naktī kauca saksofons,
Es tvēru tevi laimes alkā.
Un nu ir rīts, un drupās nu
Tu, lelle brīnišķā un smalkā.
Tā nāk uz aiziet mūžam viss,
Viss irst kā serpentīns zem kājām.
Ar spožu saksofonu bojs
Iet rīta agrumā uz mājām.
Dzejnieks Valdis Grēviņš dzimis Zaļeniekos saimnieka ģimenē, mācījies Abgunstes pagastskolā. 1913. gadā beidzis Jelgavas reālskolu, vēlāk studējis Maskavas komercinstitūtā, Pirmā pasaules kara dēļ studijas nav beidzis. Līdz Latvijas okupācijai viņš jau ir divu dzejoļu grāmatu autors, kas tā arī saucas – “Pirmā dzeju grāmata” un “Otrā dzeju grāmata”. Ar pseidonīmu Dr. Orientācijs rakstījis humoristiskus un satīriskus feļetonus par sabiedriski aktuālām tēmām laikrakstā “Sociāldemokrāts”, kas 20. gadu pirmajā pusē izdoti vairākās grāmatās. Kopā ar Jāni Grīnu, pieņemot kopīgu pseidonīmu V.J.Gregri, uzrakstījis fantastisku dēku romānu “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā”. V.Grēviņš bija cieši saistīts ar teātri – viņš ir ne tikai vairāku lugu autors, 20. gadu otrajā pusē un 30. gados veidojis arī romānu dramatizējumus teātriem, sevišķi populārs bija Selmas Lāgerlēvas “Gēstas Berlinga” uzvedums Dailes teātrī. Izrādē izskanējusī Burharda Sosāra dziesma “Kavalieru gads” ar V.Grēviņa tekstu laika gaitā kļuva par Dailes teātra himnu. Viņš arī ražīgi tulkoja, latviskojot prozas darbus no krievu, angļu un vācu valodas. Bija arī sabiedriski aktīvs – Pirmā pasaules kara gados darbojies bēgļu organizācijās Maskavā, bet, atgriežoties Latvijā, bijis Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis. Strādājis bankā un laikrakstu “Sociāldemokrāts” un “Dienas Lapa” redakcijās. Sociāldemokrātu partijas biedrs, pēc Ulmaņa apvērsuma kādu laiku ieslodzīts koncentrācijas nometnē. 1946. gadā iznāk dzejoļu krājums “Lapas lido, lapas skan”. Latvijas okupācijas laikā V.Grēviņu arestēja un deportēja uz Irkutsku. Pēc Staļina nāves atgriezās dzimtenē. Pēc izsūtījuma viņam iznāca tikai viena grāmata (1968. gadā) – dzejas izlase “Dzied vēji”.
V.Grēviņš ir “Līvu” dziesmu “Dzelzsgriezējs” un “Karogi”, kā arī Raimonda Paula dziesmas “Virši zied” no filmas “Likteņdzirnas” tekstu autors.
* * *
Pie tavām krūtīm, dzimtene, pie tavas sirds
Ļauj pieglaust savu sāpju karsto galvu man.
Ļauj tavās asarās man tīram, svētam kļūt
Un līdzi sērot, skumt, kad tavas vaidas skan.
Mums vienas sāpes, vienas nastas plecus spiež,
Un vienas ilgošanās dvēselēs nesam.
Kā bērns pie mīļās mātes krūtīm saistīts tiek
Tā, dzimtene, mēs kopā sieti esam.
Kas visas zemes krāšņums, rotas, zelts
Pret mīlestību tavā sāpju šķeltā sirdī
Ikkatru nopūtu, ko manas lūpas čukst,
Ikkatru lūgšanu tu sevi slēdzot dzirdi,
Un vārgs un satausta, kad es kritīšu,
Kad pēdējo sveicienu man tavi meži sūtīs.
Ļauj, dzimtene, pie tevis atkal kļūt,
Dod miera tad, dod mieru gurdās krūtīs.
Jānis Gulbis, dzejnieks, rakstnieks, žurnālists. Mācījies Jelgavas reālskolā. Piedalījies 1905. gada revolūcijā, izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes 1906. gadā slepus devies uz ārzemēm. 1908. gadā atgriezies Jelgavā, strādājis laikrakstos “Sadzīve”, “Tagadne’, “Dzīve”. 1916. gadā pārcēlies uz Kislovodsku, kur strādājis intendantūrā. J.Gulbja pirmā dzeju grāmata “Nemiera stundā” iznāca 1906. gadā, kad pār Latviju bija nolaidusies smaga, drūma asiņaina reakcijas nakts. Šinī tumsā vēl šur tur atskanēja pa balsij, ka nakts paies, nāks jauns rīts un sāksies jauna dzīve. Tas viss atrada atbalsi J.Gulbja dzejā, un tā kļuva toreizējā laika izpratnē ļoti populāra. Sešos gados iznāca pieci dzeju krājumi un skiču grāmatas. J.Gulbja biogrāfija viņam raksturīgākos vilcienos izlasāma viņa dzejā un skicēs. Tur daudz no paša dzīves. Viņš ir 1906. gadā cietušais, ir bēglis, dabū padzīvot svešumā un ilgoties pēc savas dzimtenes, ko dzejnieks ietērpis skaistos vārdos. Bet dzejniekam nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viņam vajadzēja mūža miegā apgulties svešā zemē – Kaukāzā.
* * *
no tēva mājām
pasaulē devos
Nospraust savas valstības robežas,
Atrast sevi, pazaudēt sevi,
atdāvināt sevi.
Šodien − nupat kā − uzzināju,
Kas es esmu, ko lai daru,
Ko es vienīgā padarīt varu,
Vienīgā māku…
Ir sasniegts sākums.
Dzejniece, rakstniece, atdzejotāja Mirdza Bendrupe dzimusi 1910. gadā Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagasta Čūkšļos zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu. 1917. gadā pēc tēva slimības un nāves māte ar abām meitām atgriežas Latvijā. 1924. gadā Mirdza beidz pamatskolu Jelgavā un turpina mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, taču grūto materiālo apstākļu dēļ no pēdējās klases jāizstājas un jāpelna iztika ar dažādiem darbiem – arī strādājot par mašīnrakstītāju un tulkotāju Latvijas Nacionālajā operā.
Pirmais dzejolis “Bij pusnakts…” ar M.Bendrupes vārdu publicēts jau 16 gadu vecumā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. Taču pirmā dzejas grāmata “Dzīvība” nāk klajā tikai pēc 11 gadiem, un to dzejniece pati vērtē ļoti kritiski. Tikai nākamo – 1939. gadā iznākušo krājumu “Pie jūras” – viņa atzīst par pietiekami labu.
Jaunās dzejnieces talants neaprobežojas ar dzeju. Tas izlaužas arī prozā. 1928. gadā žurnālā “Zeltene” tiek publicēts pirmais stāsts “Jaunība”. 1938. gadā izdots stāstu krājums “Majestāte un pērtiķis”. Tam jau kara gados seko “Dieva viesuļi” un romāns “Trešā paaudze”.
M.Bendrupes ienākšana literatūrā notiek laimīgā brīdī, proti, kopā ar vairākiem jauniem dzejniekiem un rakstniekiem, kuru daiļrade manāmi atšķīrās no visas iepriekšējās latviešu literatūras, – Veroniku Strēlerti, Rūtu Skujiņu, Vili Cedriņu, Frici Dziesmu, Anšlavu Eglīti, Andreju Eglīti u.c.
Dzejnieces pirmais krājums “Dzīvība” tiek pamanīts un kritiķu atzīts. Recenzenti atzīmē, ka Bendrupes temperaments atsauc atmiņā Aspazijas lirisko varoni “Sarkanajās puķēs”.
Pēc kara M.Bendrupe strādā kinostudijā, tulko no krievu valodas dzejoļus, dziesmu tekstus, stāstus, bērnu grāmatas. Top nozīmīgi Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova darbu atdzejojumi.
Radošajam pacēlumam daiļradē labvēlīgs impulss ir bijis tā saucamais “Krimas periods”. 1957. gadā M.Bendrupe pirmo reizi nokļūst Krimā. Vairākus gadus turpinās “izlūkbraucieni”, līdz 60. gadu vidū viņa apmetas Plaņerskā (Koktebelē) un ārpus Latvijas (Krimā, pāris gadu Kijevā) nodzīvo līdz 1978. gadam. Tas, iespējams, bijis laimīgākais laiks dzejnieces mūžā. Iznāk dzejas krājums “Nerimas balss”, tam seko “Vētras acs” un vēl seši krājumi: “Ceļa gaita”, “Pilna krūze mēnesnīcas”, “Buramie vārdi”, “Viss ir tagad. Tepat” , “Lukturu aizdedzinātājs”, “Sirds apziņa”. Jau pēc dzejnieces nāves iznāk viņas atdzejotā senindiešu poēma “Bhagavadgīta” un dzejas krājums “Aiz”. Cieņpilni un klusi viņas daiļrade un personība kļūst par tiltu starp pirmskara laika un tobrīd jau sociālistiskā reālisma kanonā neietilpināmo dzejas paaudzi. Viņas dzeju augstu vērtē jaunāko paaudžu kolēģi – Māris Čaklais, Imants Auziņš, Knuts Skujenieks, Leons Briedis.
* * *
Man senčos ir kāds,
kas ara, kas sēja,
kas meža malā gavilēja.
Un asinīs paliek
to egļu šalkas,
tās zemes smarža
un – tautasdziesma.
No rasaina tīkla
dreb smalka stīga,
kas sākas pie ievas,
pie kapu kalna,
un stiepjas pār laikiem,
caur mākoņiem, jūrām
ar – tautasdziesmu.
Tā velk pie meža,
pie zemes, pie druvas
ar valodu tīru
pie gudrības senas,
kam dzīvības dvesma,
ar spēku un skaņu,
ar – tautasdziesmu.
Indra Gubiņa dzimusi Līvbērzes pagastā. Tēvs – kara ierēdnis Kārlis Bencons, māte – aktrise Anete Bencone. Bērnību pavadījusi Jelgavā. Pēc pilsētas nodegšanas dažus mēnešus uzturējās Kurzemē un oktobrī evakuējās uz Vāciju. Pēc kara atjaunoja skolas gaitas Lībekas latviešu ģimnāzijā, ko pabeidza 1947. gadā. Tā paša gada rudenī izceļoja uz Angliju, kur strādāja par audēju. 1952. gadā kopā ar vīru izceļoja uz Kanādu, kur palika uz dzīvi Toronto.
Mācījusies Toronto Universitātes Mākslas zinātņu fakultātē, kur 1963. gadā ieguvusi bakalaura grādu mākslas zinātnēs. Izvēli studēt mākslas zinātnes būtiski ietekmējis ceļojums uz Itāliju. “Visspilgtākie iespaidi man palika no pirmā lielākā ceļojuma, no Itālijas, kad Eiropu vēl neappludināja tūristu bari. Itālijā redzētais lika izšķirties par mākslas studijām, kas tālākā gājumā pamatīgi ietekmēja manu dzīvi,“ atzinusi I.Gubiņa. Pēc studijām viņa strādāja Toronto Mākslas galerijā. Paralēli turpināja studēt un 1968. gadā ieguva maģistra grādu bibliotēku zinībās, ar šo profesiju saistījās viņas turpmākās darba gaitas Toronto Universitātes bibliotēkā.
I.Gubiņa savās rakstniecības gaitās sarakstījusi 27 grāmatas – romānus, noveles, vairākas īsprozas, dzejas grāmatas un atmiņu stāstījumus par saviem ceļojumiem.
* * *
Pa rudens vagu pieputinātu
Iebrienu ziemā.
Nesūrojos.
Labības mēneša pilnais mēness
Sirdi darīja smagu.
Nu pielīpu mieram, kā roka pielīp
Māmuļas adītam dūrainim.
Baltas bezgalības ielogota
Egle ar divām vāverēm man pieder
Un sniega mākonis zems.
Kungs, bagātu Tu mani dari,
Bet kāpēc tik skopu kā Sprīdīša skopuli?
Neubagojiet!
Pat vienu sniega pārslu,
Mazu vizmainu pārslu neatdošu.
Var sniegu brist
Acīm aizsietām,
Var sniegu brist
Un neticēt nekam;
Var sniegu brist
Un pukoties un
Visu nīst.
Var sniegu brist
Un domāt domu baltu,
Var sniegu brist
Un nejust vēju saltu;
Var sniegu brist
Un ticēt brīnumam,
Ka jauna zāle dīgst
Zem kupenām.
Marta Landmane nodzīvoja garu mūžu. Dzīves gaitas viņu no Bārtas novada aizveda uz Rīgu un Jelgavu, bet Otrā pasaules kara izskaņā viņa kā lazaretes māsa nonāca kara postītajā Vācijā. 1947. gadā ceļš veda vēl tālāk – uz Angliju.
Jau 1942. gadā, rakstnieka Augusta Broča iedrošināta, Jelgavas ģimnāziste pieredzēja savu pirmo dzejoļu publikācijas laikrakstā “Zemgales Balss”. Arī bēgļu nometņu laikā ik pa laikam periodikā pavīd dzejoļi ar Martas Dobeles vārdu. M.Landmane ir piecu dzejas krājumu autore. Dzejā izteiktas divas dominantes – pilsētas lirika un klusināta un iejūtīga dabas lirika, ar laiku dzejas noskaņā ienākušas pārdomas un asāks sabiedrības un apkārtnes vērojums.
* * *
Es gribētu rakstīt vēl un vēl… Par Solveigu Elsbergu, par Ainu Zemdegu un Ritu Gāli, par Elzu Stērsti un Edvartu Virzu, par Ziedoni Purvu un Margitu Gūtmani, par Jāni Medeni un Kārli Vērdiņu, par Guntu Micāni un Eduardu Aivaru, par Daini Deigeli un Daci Micāni-Zālīti, par Birutu Skujienieci un Montu Kromu, par Raini un Aspaziju, par Veroniku Strēlerti, par Rasmu Urtāni, par…
Lasiet un baudiet dzeju! Gūstiet dzejā mierinājumu dvēselei un pacēlumu garam!
