1998. gads nosaukts par Adama Bernārda Mickeviča gadu. Visas poļu literārās biedrības gatavojas viņa 200. dzimšanas dienas atzīmēšanai Ziemassvētkos.
1998. gads nosaukts par Adama Bernārda Mickeviča gadu. Visas poļu literārās biedrības gatavojas viņa 200. dzimšanas dienas atzīmēšanai Ziemassvētkos.
Polijas Izglītības ministrija izsludinājusi vidusskolām konkursu par tēmu: «Adama Mickeviča dzīve un daiļrade». Varšavas universitātes Filoloģijas fakultāte organizē maģistru darbu konkursu, kas skar A.Mickeviču gan vēsturiski, gan literāri. Skolās dzimtās valodas un literatūras, kā arī tēlotājas mākslas stundās un ārpusstundu nodarbībās tiek gatavoti dažādi darbi, lai paplašinātu un nostiprinātu zināšanas par poļu tautas lielo pareģi.
Belostokas Poļu sabiedrība «Wspólnota Polska» ar Teātra kultūras biedrību pirms sešiem gadiem nolēma organizēt deklamētāju konkursu «KRESY». Tika nodibināti sakari ar ārpus Polijas dzīvojošiem tautiešiem, notika ikgadēji reģionālie un centrālie konkursi, to laureāti brauca uz tikšanos Belostokā. Deklamēšanas konkursi notika arī Jelgavā, kuros pasaulslavenā poļu dzejnieka darbi skanēja ne tikai poliski, bet arī latviski, lietuviski, krieviski. 1995. gadā tiem pieteicās 17, 1996. 19, 1997. 14 dalībnieki.
Grūti iedomāties, kāda būtu literatūra un poļu kultūra bez A.Mickeviča. XIX gs. poļu dzejnieks, dramaturgs un filozofs Zigmunts Krasiņskis teicis, ka A.Mickevičs «… viņa paaudzes cilvēkiem bija gan medus, gan piens, gan žults, gan garīga asins. Mēs no viņa visi!».
Kāpēc viņu sauc par lielo pareģi?
Darbā «Nākotnes vēsture» A. Mickevičs aprakstīja daudzus nākotnes atklājumus, zīmēja pasaules vaibstus 2000. gadā. Šis darbs diemžēl nav saglabājies. Taču ir zināms, ka dzejnieks bieži pie tā atgriezies, un pēdējais variants uzrakstīts 1829. gadā Pēterburgā, no kurienes dzejnieks manuskriptu nosūtīja uz Romu, kur tas pazuda.
Viņu var nosaukt arī par pirmo poļu rakstnieku fantastu. Šī īpašība ļāva viņam uzrakstīt vēsturisko senstāstu dzejā «Konrāds Vallenrods», dramatiskās poēmas «Veļi» III daļu, poēmu «Gražina» un liriku «Poļu mātei».
Skumjās par dzimteni 1834. gadā tika uzrakstīta poēma «Pans Tadeušs», muižnieku vēsture uz 1811. – 1812. gadu notikumu fona.
Poļu tautas dzejnieka un brīvības cīnītāja vārds literatūras vēsturē tiek minēts līdzās tādiem poēzijas dižgariem kā Bairons, Puškins, Heine un Petefi. Viņa darbi tulkoti daudzās pasaules valodās, vairākiem dzejoļiem uzrakstīta mūzika. Latvijā Mickeviča darbus tulkojis Sudrabu Edžus, Jāzeps Osmanis, Andris Vējāns, Juris Birzvalks, Konstantins Aizpurs, Kārlis Krūze. Par viņa daiļradi interesējies Rainis. Viņš bija visiemīļotākais dzejnieks Latvijas Poļu savienības pirmajai priekšsēdētājai, mūžībā aizgājušai Itai Kozakevičai. Daudzi jelgavnieki atceras, ar kādu aizrautību viņa 1989. gada Ziemassvētkos Jelgavas rajona kultūras namā lasīja dzejnieka darbus, saistot tos ar viņa dzīvi un pārdzīvojumiem.
Adams Mickevičs piedzima Novogrudkas pilsētas tuvumā (Lietuvā, tagad Baltkrievijā) sīkmuižnieka ģimenē 1798. gada Ziemassvētku vigilijā, 24. decembrī. Tēvs Mikolajs bija advokāts, Kostjuško sacelšanās dalībnieks. Vecākais brālis Francišeks bija 1830. gada novembra sacelšanās dalībnieks.
Adama bērnības un skolas gadi aizritēja dzimtajā Novogrudkā ciešā saskarē ar vienkāršajiem ļaudīm, no kuriem viņš mācījās mīlēt dzimtenes dabu. 1815. gadā Adams iestājās Viļņas universitātē, kur studēja fiziku un matemātiku, bet pēc gada pārgāja uz Vēstures un filoloģijas fakultāti. Studējošās jaunatnes prātus spēcīgi ietekmēja ievērojamais poļu vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Joahims Lelevels, kas vēlāk kļuva par vienu no 1830. gada sacelšanās idejiskajiem vadītājiem. Pēc augstskolas beigšanas Adams strādāja par skolotāju Kauņā, mācīja vēsturi, literatūru un tiesības.
Viņa sirds vienmēr bija plaši atvērta mūzikai, viņš spēlēja klavieres un komponēja mūziku, pazina daudzus talantīgus mūziķus.
Adama Mickeviča lielā mīlestība bija Mariļa Vereščaka, meitene no turīgas poļu ģimenes, kuru vecāki izdeva pie bagātā Vavžiņeca Puttkamera par sievu. Arī šodien Bolcienikā var apmeklēt viņu ģimenes pili.
Mariļai dzejnieks veltī savu pirmo dzejoļu krājumu «Poezija» 1822. gadā Viļņā.
20. gadu sākumā cara valdība pastiprināja politiskās represijas. 1823. gada maijā sākās aresti Viļņas ģimnāzistu vidū. Par darbošanos studentu slepenā filomatu (zinātnes draugu) un filaretu (tikumības draugu) biedrībā Mickevičs tika apcietināts un pusgadu pavada ieslodzījumā, pēc tam 6 mēnešus sprieduma gaidās, līdz viņu izsūtīja uz Krievijas centrālajām guberņām.
1824. gada oktobrī dzejnieks bija spiests atstāt dzimto pusi, lai nekad vairs tur neatgrieztos.
Mickevičš dzīvoja Pēterburgā, Odesā, Krimā un Maskavā. Visur viņam sekoja ievērojama dzejnieka slava. Viņš iepazinās ar dekabristiem Bestuževu, Riļejevu un ar krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu.
(Turpmāk vēl.)
