Par Mārci saka – domā un dzīvo kā īsts motociklists, un mocim viņa sirdī atvēlēta būtiska vieta.
Ar motociklista slimību Mārcis Vītoliņš saslima četru gadu vecumā, kad tēvs viņam uzkonstruēja pirmo motorizēto divriteņu braucamo. Kopš tā laika aiztecējis daudz ūdeņu, bet dzelzs rumakiem Mārča dzīvē joprojām ir būtiska loma. Ne velti patlaban viņš ir motokluba «Zemgaļu leģions» prezidents un ikdienā atbilstošos laika apstākļos starp četru un divriteņu pārvietošanās līdzekļiem labprātāk izvēlas motociklu.Ar mazuli blakusvāģīPar motocikliem Mārcis var runāt ilgi – gan kā septiņu gadu vecumā sācis braukt ar tēva IŽ, gan kā vēlāk, brālim pārsēžoties uz auto, saņēmis viņa IŽ, un vienmēr nav pametusi doma beidzot tikt arī pie tāda motocikla, ko kāro sirds un ar kuru varētu kļūt par vienu veselu.«Deviņdesmito gadu sākumā apprecējos, un tobrīd mums nebija cita transporta līdzekļa kā motocikls. Atceros, ka pat pielikām blakusvāģi, kurā vizinājām segā ietītu gadu veco dēlu. Pamazām arī kundze pierada pie domas par divriteņu transporta līdzekli, un, kā nopirku pirmo ārzemnieku – 500 kubikcentimetru «Kawasaki» –, viņa kļuva par regulāru manu līdzbraucēju,» dalās Mārcis. Sievai pašai vēl nav pieticis drosmes iegūt motocikliem nepieciešamo kategoriju, taču kā aizmugurē sēdētāja viņa esot ideāla – ceļojumu laikā mēdz visu filmēt un fotografēt, bet stūrētājs to nemaz nejūt.Nu jau kādu laiku Mārča garāžā vieta atradusies jaudīgākam spēkratam – 1500 kubikcentimetru «Harley Davidson», kura izvēlē būtiska loma bijusi šim leģendārajam zīmolam, taču vēl svarīgāk, ka tas nav Japāņu ražojums, uz kura tikai uzsēdies un brauc, bet var arī «paķimerēties». Ātrums neļauj padomātPēdējos gados, pārvietojoties ar motociklu, Mārcis kopā ar sievu pabijis daudz kur. Izbraukāta gan Zviedrija, gan Vācija, gan Anglija, gan 8500 kilometri pa ASV un katru reizi pierādījies, ka izvēle par labu «čoperim», nevis «baikam» bijusi pareiza.«Es nenoliedzu, ka man patīk ātrums – tāpat reizēm mēdzu «pavilkt», taču diezgan noteikti varu sacīt, ka šosejas močus pērk tie, kam gribas skriet. «Čoperi» ir nobriedušākiem prātiem, kas vēlas izbaudīt motobraukšanu,» tā Mārcis.Nemanot saruna aizvirzās uz to, kādēļ pie mums ir tik daudz ar motocikliem saistītu negadījumu, un te akmens lido arī autobraucēju dārziņā. Mārcim divreiz mūžā bijušas situācijas, kad mašīnu dēļ knapi izdevies izvairīties no sadursmes, tādēļ, viņaprāt, ir būtiski, lai motociklists uzmanīgi vērotu ceļu un pārējos satiksmes dalībniekus, cenšoties prognozēt, kā katrs rīkosies: «To nevar izdarīt, traucoties lielā ātrumā, jo tad esi kā trubā, kur redzi galamērķi, bet pārējais paslīd garām. Jāņem vērā arī citi apstākļi, piemēram, smiltis uz ceļa, kas Latvijā ir īpaši sāpīga problēma, un vienmēr jāatceras, ka jebkurā situācijā cietējs būsi tu, jo valdi tikai pār diviem riteņiem.»Vairāku desmitu gadu motobraucēja stāžā Mārcim gan izdevies izvairīties no traumu gūšanas uz ceļa. Tiesa, vienreiz lidojuma «prieks» tomēr izbaudīts – aizbraucot līdzi jaunākajam dēlam uz sacensībām triālā Igaunijā, viņš nolēmis izmēģināt vieglāko trasi, un tas beidzies ar pamatīgi apskrāpētu seju. Leģionāri – kā draugiJau kādu laiku Mārcis ir arī Jelgavā bāzēta motokluba «Zemgaļu leģions» prezidents, un, kā viņš pats saka, tā drīzāk ir labu draugu kompānija ar kopīgām interesēm. «No ārzemēm ienācis stereotips par motociklistu bandām, un nenoliedzu, ka pasaulē tādas ir – kā saka, neviena joma nav bez izņēmumiem. Tomēr Latvijā ir citādi – tas drīzāk ir dzīvesveids, un, ja arī pie mums parādīsies bandas, svarīgi, lai iedzīvotāji saprastu, kas ir kas,» skaidro motobraucējs, piebilstot, ka Zviedrijā pašam nācies saskarties ar diezgan agresīvu vietējo iedzīvotāju reakciju – ieraugot ādās tērptos vīrus ar emblēmām uz muguras, vēlējušies viņus izdzīt no kāda krodziņa. Lai gan klubā oficiāli ir tikai 16 biedru, līdzdomātāju skaits esot krietni lielāks, un, kad rodas fiksās idejas, piemēram, nākamajā dienā aizšaut līdz jūrai uzcept gaļiņu, vienmēr atrodas kāds pulciņš, kas šajās izklaidēs metas ar visu sirdi un dvēseli: «Tas jau laikam ir tāpēc, ka esam draugi, turklāt «Zemgaļu leģions» ir visai demokrātisks klubs – nav regulāru biedra naudu un citu izdevumu, tikai tad, ja kaut ko nolemjam visi kopā, teiksim, izgatavot jaunas emblēmas, tiek vākta nauda.»Laika gaitā no kluba iekšējās kārtības ruļļa pazudis arī nez kā tur iesprukušais teikums par to, ka «Zemgaļu leģionā» var iestāties tikai vīrieši. Lai gan pagaidām vēl neviena dāma par biedru nav kļuvusi, līdzbraucēju un arī pašu braucēju esot gana, un viņas bieži ienesot svaigu elpu vīru kompānijā. Priekšnieks, kas sevi tā nepasniedz Novirzot malā motociklu tēmu, atklājas, ka Mārcis ir autopārvadājumu firmas vadītājs, kurš gan nemēdz tēlot lielo bosu. «Es nestaigāju uzvalkā un kaklasaitē un ar darbiniekiem cenšos rast kontaktu jebkurā situācijā. Pats atceros, kad sāku strādāt – priekšnieks šķita tik tāls un neaizsniedzams, un tādu situāciju savā biznesā veidot nevēlos,» pārliecināts Mārcis.Runājot par biznesu, viņš neslēpj, ka patlaban ir grūti, tomēr atmiņā vēl smagāki laiki, kad burtiski nav bijis ko ēst: «Tagad galvenais nezaudēt optimismu – visas problēmas reiz beidzas!»
