Artis un Laura Dzelzskalni uz Jelgavu pārcēlās pirms setiņiem gadiem, šurp atvezdami arī “Labo darbu fabriku”. Uz interviju vienā no pilsētas rotaļu laukumiem viņi ierodas kopā ar visiem trim bērniem, kuri ir fabrikas galveni modeļi un iedvesmotāji. Ik pa brīdim kāds no vecākiem pievēršas mazākajai atvasei, kamēr otrs stāsta par uzņēmuma attīstību, kas iet ciešā kopsolī ar pašu personīgajām izaugsmēm.
– Kas tiek ražots “Labo darbu fabrikā”?
Artis: galvenokārt fokusējamies uz bērnu apģērbiem, kam klāt nāk apdrukāti t-krekli, lai ģimenes varētu saskaņot apģērbus. Ražojam kleitas, bodijus, šortus, legingus ar latvisku apdruku. Taču viss sākās ar latviskajiem t-krekliem, kurus drukāju es. Sieva bija gaidībās ar otro bērnu un, skatoties, kā darbojos ar apdruku, izdomāja, ka grib sākt šūt bērnu apģērbus. Un tad jau pamazām viss loģiski salikās, es apdrukāju to, ko viņa sašuva. Palēnām viss palielināja apjomus, pēc gada jau bijām atsevišķās telpās, meklējām darbinieku un sākām attīstīt savu uzņēmumu. Arī es aizgāju prom no pamatdarba ugunsdzēsējos, lai varētu virzīt uz priekšu “Labo darbu fabriku”. Šobrīd mums abiem tas ir pilna laika darbs. Plus es vēl nodarbojos ar fotografēšanu.
– Uz pirmā t-krekls bija attēlota Milda?
Artis: Jā, tas simbols, kas ir uz monētām ar visu riņķi apkārt, kam pievienoju latvju zīmi. Tas bija aptuveni 2013.gads. Tajā laikā strādāju “Dinamo Riga Shop”, kur gatavoju apģērbu ar Dinamo atribūtiku. Tur strādājot, man nāca prātā savi dizaini, bet nevarēju tos realizēt. Tā palēnām izdomāju, ka jāsāk pašam, vēlāk arī klienti sāka sūtīt idejas, kuras apvienoju ar savējām, un sanāca labs rezultāts. Tad aizgāju strādāt ugunsdzēsējos, kur darbs ir vienu diennakti un trīs ir brīvas, tā es varēju iegūt vairāk brīva laika, lai varētu darboties arī savā jomā. Sieva tajā laikā vēl visu vēroja no malas, tagad viss ir otrādi – es esmu vairāk no malas un sieva ir pilnībā iekšā procesā.
– Kā apdrukai pievienojās fotografēšana?
Artis: Turpat “Dinamo Riga Shop” vajadzēja fotografēt dažādas preces veikalam, ko likt mājas lapā. Vēl pirms tam, kad nodarbojos ar mūziku, skraidījām apkārt ar kamerām un filmējām. Tas jau vienmēr manī ir bijis, tikai nebiju domājis to izveidot kā pakalpojumu. Kad iestājos ugunsdzēsējos, sāku vairāk fotografēt, pamazām tas attīstījās, līdz tagad sevi varu saukt par profesionālu kāzu fotogrāfu. Lielākoties bildēju kāzas un ģimenes fotosesijas, protams, apkalpoju arī dažādas firmas, fotografējot produktus interneta veikaliem.
– Un visam klāt ir vēl arī mūzika?
Artis: Hiphops man visu dzīvi ir bijis sirdī, bet pats tam pievērsos aptuveni 18 gadu vecumā, kad kopā ar draugiem un brāli uztaisījām grupu. Tad ģimenē ienāca bērni un mūzika nedaudz tika atlikta maliņā. Savā laikā ir bijuši koncerti un uzstāšanās, bet tas vairāk ir kā hobijs un nav tendēts, lai būtu peļņas avots. Visi trīs domubiedri, kas darbojamies apvienībā “Kohorta”, esam arī aktīvi fotogrāfi un videogrāfi.
– Par ko runājat savos skaņdarbos?
Artis: Viss ir klasiski, par dzīves jēgu, mīlestību un citām standarta lietām, arī dzīves grūtībām, kurām ejam cauri, ar to cenšamies motivēt citus cilvēkus kustēties uz priekšu. Savā ziņā tā ir terapija pašam sev, parunā ar sevi un nodot to citiem, lai arī viņi varētu to novērtēt.
– Atgriežoties pie latviskajiem apģērbiem, jautāšu – ko jums nozīmē latvietība?
Artis: Zīmes simbolizē mūsu ģimenes vērtības, to, ka esam šeit visa ģimene kopā. Vēlos, lai mani bērni nepazaudē latviešu valodu, man tas šķiet nepieņemami, ka, aizbraucot prom no valsts, bērns vairs nezina dzimto valodu vai runā to ar akcentu. Mēs izjūtam piederību šai zemei, ne tik ļoti valstij, bet zemei, valodai un kultūrai. Daudzas lietas, kas šeit notiek, varbūt nav saskaņā ar to, kā mēs domājam, bet cilvēki un tautiskais, kas ir mūsos, vienmēr man licies svarīgs, jo tas mūs atšķir no pārējiem. Tie paši Dziesmusvētki ir mūsu unikalitāte. “Dinamo Riga Shop” laikā esmu strādājis 2013. gada svētkos, ražojām visu atribūtiku, izdomājām dizainu, tāpat hokejs latviešiem ir diezgan nacionāls pasākums. Mans tētis bija ugunsdzēsējs un arī es. Tas ir līdzīgi kā karavīrs iet armijā aizstāvēt savu valsti, tā ugunsdzēsēji glābj un aizstāv savus cilvēkus. Tas viss kopā noteikti arī ietekmējis mūsu uzņēmuma attīstība gaitu.
– Vai jūs esat tie, kas aizsāka leģendārā uzraksta “Latvietis” un “Latviete” popularitātes gājienu?
Laura: Pirmais bija uzraksts “Latvietis” Raiņa rokrakstā, kas pieder citai kompānijai. Mēs bijām otrie vai trešie un uzreiz veidojām uzrakstu kopā ar Austras kokiem. Tas ir dizains, ko izstrādāja vīrs, un ar to cilvēki mūs ļoti pazīst. Bet patiesībā tā ir vienas klientes ideja, kuras pasūtījumam tapa šis dizains. Nu jau aptuveni piecus gadus tas ir viens no aktuālākajiem produktiem. T-krekls ar Austras kokiem bija tas, kas mūs aizveda šajā ceļā. Tagad šis uzraksts ir ļoti daudziem, arī kopā ar latvju zīmēm. Tas ir normāli, tirgū tā vienmēr notiek.
– Laura sākotnēji visu vērojusi no malas, bet tagad esot galvenais cilvēks uzņēmumā. Kā tas mainījās?
Laura: Mans mērķis sākotnēji nebija “Labo darbu fabrika”, tas bija vīra lolots un izsapņots, es biju pirmsskolas skolotāja, man ir maģistrs pedagoģijā. Biju apņēmības pilna, ka tas tā būs vienmēr, ar laiku strādāšu par metodiķi vai vadītāju un vienmēr būšu tur. Bet tad piedzima pirmais bērns, un es, skatoties no malas, redzēju, ka mans vīrs ar menedžmentu īsti netiek galā, jo ir mākslinieks. Tad es pieslēdzos palīdzēt ar pasūtījumiem un darba organizāciju. Kad piedzima meita, es nopirku sev dzimšanas dienā šujmašīnu un domāju, ka nedaudz kaut ko pašūšu. Tā pašmācības ceļā apguvu šūšanu, kas aizrāva aizvien vairāk. Tad pienāca tā liktenīgā diena, kad man zvanīja no darba, jautājot, kad atgriezīšos, un tajā brīdī arī izšķīrās tas, ko darīsim tālāk ar “Labo darbu fabriku”, vai tā paliks pastarpināta starp mūsu pamatdarbiem vai kļūst lielāka.
Es izlēmu par labu mūsu lietai, un tā arī sākās lielais ceļš pretim attīstībai, atradām telpas, pieņēmām darbā vēl vienu šuvēju, šobrīd jau meklējam nākamo un arī palīgu darbā ar apdruku. Cenšamies augt, veidojam sadarbību ar veikaliem visā Latvijā, un tā no t-krekliem esam izauguši līdz bērnu apģērbiem. Tā kā mana sirdslieta ir bērni, šobrīd visvairāk strādājam uz pirmskolas posmu, līdz 122. izmēram. Varam pilnībā apģērbt bērniņus, tagad ir ideja, ka vajag vēl ārā apģērbu. T-krekli jau, protams, arī nav nekur pazuduši, tie ir visiem izmēriem. Jāpiebilst, ka mēs vairs nedrukājam klientu individuālos dizainus, mums ir tikai savs produktu klāsts.
– Kas ir tie labie darbi, kas minēti jūsu uzņēmuma nosaukumā?
Artis: Godīgi sakot, es jau vairs neatceros, kā tapa nosaukums. Fabrika ir tādēļ, ka mēs ražojam. Ko ražojam? Kaut ko labu! Tā tas salikās. Daudzi teica, ka nosaukums ir ļoti labs, bet tikpat daudzi, ka tas ir par garu un neder. Bet, ja viedokļi dalās, tad jau viss ir kārtībā – nosaukums ir pamanīts un virziens ir pareizais.
Laura: Es biju viena no tiem, kas ilgi nevarēja pieņemt šo nosaukumu. Bet nu jau esmu pieradusi, jo daudzi mūs zina pēc saīsinājuma LDF, tas ir pat vairāk zināms nekā garais nosaukums.
– Vai pareizi saprotu, ka visu to, ar ko pelnāt šobrīd naudu, esat apguvuši pašmācības ceļā?
Laura: Jā, šūšana un fotogrāfija ir apgūta pašmācībā. Esmu divreiz bijusi meistarklasēs, kur iemācījusies to, kas bija nepieciešams darbam. Abi ar vīru esam tādi, ka nelabprāt iet pilnu mācību kursu, kur jāuzņem lieka informācija un jāpatērē daudz laika. Mēs mācāmies sev un tieši to, kas ir nepieciešams, lai varam strādāt tālāk.
Artis: Mūsu ģimenē tas jau sen ir pierādīts, ka neko nevajag ilgi mācīties, vienkārši ej un dari, un viss izdodas. Uzskatu, ka pasaule pārāk ātri iet uz priekšu, lai kavētu laiku un gadiem mācītos to, ko paralēli nedari. Nereti, aizejot uz skolu, redzi kaut ko citu, kas atšķiras no realitātes, tādēļ uzskatu, ka ar mācībām vien nepietiek. Tāpat teoriju un nemainīgās lietas pats var pasēdēt un pastudēt, iedziļināties. Arī grafisko dizainu esmu apguvis pašmācības ceļā un to uzreiz pielietoju savā darbā. Nepietiek tikai ar to, ka izlasi informāciju, lai tas būtu pa īstam, ir jādara, desmitiem reižu jākļūdās un no katras kļūdas jāizdara savi secinājumi.
– Jums ir tāds spēcīgs uzvārds, vai arī paši esat stipri un stabili?
Laura: Uzvārds Dzelzskalns ir vienīgi šai dzimtai, jo, mainot pases, darbiniece pieļāva kļūdu, un vēlāk visa ģimene nomainīja uz šo versiju, lai uzvārdi būtu vienādi.
Artis: Protams, esam stipri un nenogurdināmi. Strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram un pat miegā. Tas uzvārds Dzelzskalns nedaudz uzliek zīmogu, ka ir jābūt spēcīgam. Mūsu ģimenē daudzi tādi ir. Piemēram, tēta brālis Māris Dzelzskalns ir diezgan zināms gleznotājs, viņa darbi ir pie Vējoņa kunga un citām zināmām personām.
Laura: Arī Arta ome ir spēcīga personība, viņa ir pensionāre, kas strādā kā aktrise, filmējās seriālos un reklāmās. Viņa visu laiku ir kustībā, sākotnēji viņu aicināja filmēties masu skatos un ar laiku tas notika aizvien biežāk, nu jau viņu aicina piedalīties arī ārzemju filmās. Ome mūsu bērniem ir vecvecmamma, bet viņa joprojām ir spridzeklis un arī mūsu lielākā fane un reklāmas speciāliste.
Artis: Ar uzvārdu ir tā, ka man ir svarīgi, lai tas izskan plašāk, lai mūsu darbi pievieno tam svaru un vērtību. Un, manuprāt, tas, ko jau darām, ir vērtīgi. Arī kāzu fotogrāfijas jomā manas fotogrāfijas ir bijušas starp labākajām Latvijā, un tas ir vēl tikai sākums.
– Vēsturiski jūs neesat jelgavnieki. No kurienes šurp pārcēlāties?
Laura: Mēs esam kārtīgi rīdzinieki, kur abi esam dzimuši un auguši un kādu laiku pat mācījušies vienā skolā, kur gan nepazinām viens otru. Mana māsa bija pirmā, kas saņēma drosmi un no Rīgas pārcēlās uz Jelgavu studēt, un tā arī palika šeit. Kad mums pienāca brīdis, kad meklējām lielāku mājokli, sapratām, ka tā visdrīzāk nebūs Rīga. Kādu brīdi skatījāmies uz Siguldu un Jelgavu, bet, tā kā māsa jau bija šeit, sapratām, ka tas ir vismaz kaut kas, pie kā pieturēties, un tā pārcēlāmies šurp. Visi radi un draugi rīdzinieki šausminājās par to, ka te ir mazpilsēta, ko šeit darīsim. Bet mēs esam ļoti apmierināti, esam te jau 7 gadus, un nu jau mums te ir sava mājiņa. Tagad uz Rīgu es braucu reti, un katru reizi, kad tur aizbraucu, šausminos, jo vairs tur nevarētu dzīvot. Tagad jau uzskatām sevi par jelgavniekiem, mūsu bērni noteikti tādi ir.
– Kas jums, cilvēkiem no lielpilsētas, Jelgavā patīk visvairāk?
Laura: Pirmais noteikti ir tas, kas visur var ātri aizbraukt. Dzīvojot Rīgā, es uz skolu braucu pusotru vai pat divas stundas vienā virzienā. Arī sakārtotie parki un rotaļlaukumi šeit ir ļoti skaisti, Rīgā tā iziet ar bērniem svaigā gaisā ir ļoti grūti, tur elpo dūmus un dzīvo uz asfalta. Katru reizi, iebraucot atpakaļ Jelgavā, jūsmojam par pili, arī cilvēki te ir atvērti un atsaucīgi.
Artis: Dramatizēšanai varu pastāstīt, ka sākumā Rīgā braucu taisīt vienu krekliņu ar diviem transportiem un vēl pusstundu gāju ar kājām. Es uzsvēršu, ka tā bija pusstunda manā solī, jo, kad cilvēki iet manā solī, viņi jautā – kurā brīdī mēs sākām skriet?
Tagad Jelgavā mums viss ir blakus. Svarīgs aspekts tam, lai darītu savu lietu, ir iespēja būt vairāk kopā ar ģimeni, lai nav tā, ka visi tiekas mājās tikai septiņos vakarā uz stundu, paēd un tad iet katrs uz savu pusi, jo visiem gribas atpūsties.
– Kādu cerat un vēlaties redzēt savu nākotni?
Laura: Pēdējais pusotrs gads ir bijis diezgan smags un pārdomu pilns, lai gan mūsu patstāvīgie klienti ir ļoti brīnišķīgi un atbalstījuši mūs visu šo laiku. Bet nu jau atkal gribas teikt, ka ir vasara un viss ir skaisti, nāk jauni pasūtījumi un ļoti ceram, ka “Labo darbu fabrika” izaugs par kaut ko lielāku. Es gribētu lielu komandu ar jaukiem šuvējiem, kuriem ir savas idejas. Šobrīd attīstām tirdzniecību savā mājas lapā, pagaidām par savu veikalu nedomājam, bet paplašinām sadarbību ar citiem veikaliem, lai varam augt un attīstīties. Mēs ļoti daudz strādājam, nevaram atļauties paskatīties seriālu vai gulēt līdz vienpadsmitiem, esam riktīgi darbaholiķi un visus līdzekļus cenšamies likt darbā, lai viss aug.
