Bija tumšs vakars. Tramvajā cilvēki, saspiedušies cits pie cita, devās centra virzienā. Zili bālā gaisma apspīdēja ļaužu nogurušās sejas. Gar logiem slīdēja Rīgas krāsainās reklāmugunis, šķeļot vienmuļo tumsu.
Bija tumšs vakars. Tramvajā cilvēki, saspiedušies cits pie cita, devās centra virzienā. Zili bālā gaisma apspīdēja ļaužu nogurušās sejas. Gar logiem slīdēja Rīgas krāsainās reklāmugunis, šķeļot vienmuļo tumsu. Pēkšņi – bladāc! Kārtīgs grūdiens pirms finiša. Tramvajs apstājās, lai tālāk neietu. Pasažieri, saprotot, ka noticis negadījums, steidzīgi centās izkāpt. Viņu un manām acīm atklājās iemesls, kāpēc bija “bladāc”.
Skats izrādījās aplam vulgārs. Viens dzērājs, nobraucis taisni tramvajam purnā, lamzakoja ap sasistajiem braucamrīkiem. Pašam ne vainas. Blakus sēdošā blondīne centās saglabāt dāmai raksturīgas manieres. Es skatījos uz stikliem un braucamo samocītajiem bleķiem un neko nedomāju. Tāds fakta konstatēšanas stāvoklis. Un viss. Vilciens uz Jelgavu nokavēts.
Pamazām domās atgriezos pie apdzertā stāva, kas ļumēja ap savu sasisto auto. Viss notiek. Viens dzērājs var izdarīt daudz.
Dzelzceļa stacijā konstatēju, ka nākamais vilciens jāgaida vairāk par stundu, un devos autoostas virzienā. Pie gājēju pārejas manā degunā kāds iepūta sava izelpotā nikotīna porciju. Es domāju – redz, cik cieši mēs svešinieki kopā dzīvojam, nepasargāti cits no cita netikumiem. Sablīvēti gandrīz kā vienā guļamistabā. Bet Rīga (kaut arī maza) taču diezgan liela.
Autoostā uz soliņa sēdēja divas mazas lesbietītes. Varēja redzēt, ka viņas viena otrai centās sagādāt kaut ko līdzīgu mātes glāstam, pie viena nodrošinot kādu nekādu seksuālu pārdzīvojumu. Gaišmatainā meitenīte, gadus trīspadsmit četrpadsmit veca, ļodzījās, nevarēdama savākt savu stāvu, lai nosēdētu. Mugura plika. Dupša strīpiņa arī redzama. Ārā nedaudz zem nulles, un es domāju, kas notiks ar viņas nierēm un citiem vēja un sala nesaudzētajiem orgāniem. Bērns tā pielopojies, ka nevar paiet. Pāris gadu vecākā partnere glāsta savu draudzeni, cenšas viņai “palīdzēt”. Bet tad jaunākā sāk vemt. Uz vakara tumšā perona paliek rosolveidīga kaudzīte ar nelabu smaku. Pēc tam skaidrākā satver savu apvēmušos partneri, ar cimdoto roku glāsta viņas pliko muguriņu un skūpsta tikko sašmucēto muti.
Garāmgājēji novēršas no šā skata. Fui, cik nesmuki, vai ne? Bet man neiziet no galvas doma par to, kur šīm mazajām, nelaimīgajām meitenēm šobrīd atrodas mammas.
Un vakars Rīgā ir noticis. Mazliet pie sala un diezgan skaidrs laiks. Tas tā – meteoroloģiski. Bet cilvēki veido savu laiku. Un man ir žēl šīs mākslīgi dāmīgās blondīnes, kas centās sakārtot savu frizūru sadauzītajā mašīnā, žēl šo meiteņu, kurām nav notikusi bērnība kā bērnība, žēl pasažieru, kuri bija spiesti pirkt vēl vienu biļeti kādā citā transporta līdzeklī. Rīgas žēl un Latvijas arī.
