Saule jau meklē naktsmājas un lēnām tuvojas pie horizonta vīdošajām koku galotnēm.
Saule jau meklē naktsmājas un lēnām tuvojas pie horizonta vīdošajām koku galotnēm. Bariņš cilvēku ar binokļiem un teleskopiem nenolaiž skatienus no puskilometru tālās purvainās pļavas ezera krastā. Visi klusē, neskan ne vārda, gaisā virmo gaidu uztraukums. Nav, nekā vēl nav. Mēness sāk spīdināt sānus, kad izdzird gaidītās trompetēm līdzīgās skaņas. Beidzot viņas ir klāt – kāsis pēc kāša dzērves līdz ar pēdējiem saules stariem no visām debespusēm laižas uz naktsguļu pļavā, pret kuru pavērsti mūsu ar spēcīgiem optikas instrumentiem bruņotie skatieni.
Lai gan ievada rindas drīzāk būtu piemērotas vides tematikai paredzētajās lapās, ar lauksamniecību un zemniekiem šim stāstam ir visciešākais sakars. Dzērves uz naktsguļu purvainajā pļavā nelaižas tepat kaut kur Latvijā, bet gan otrā Baltijas jūras krastā – Zviedrijas vidienē, Svartadalenas ielejā. Vien kāšu vērotāji esam no Latvijas. Mūsu ir vairāki desmiti – pārstāvji no pašvaldībām, kuru teritorijās ir regulāri applūstošās palieņu pļavas, zemnieki, kuru īpašumā tās atrodas, Latvijas Dabas fonda pārstāvji un daži žurnālisti no reģionu un nacionālajiem izdevumiem.
Svartadalena jeb Melnās upes ieleja ir nepilnus divdesmit kilometrus plata un ap četrdesmit kilometru gara teritorija Zviedrijas vidusdaļā un ietilpst Vastmanlandes lēnē. Ieleja ir senas vēstures bagāta, jo cilvēki to apdzīvojuši vairākus tūkstošus gadu. Tur saglabājies mūsdienu civilizācijas daudz neietekmēts dzīvesveids un, galvenais, Eiropas mērogiem labi saglabātas dabas bagātības. Tradicionāli Svartadalena bijis lauksaimniecības novads, kurā joprojām ir lielas mežu platības ar plašiem graudaugu laukiem, liellopu fermām un atklātām palieņu teritorijām Svartas (Melnās) upes krastos. Pēdējās desmitgades laikā šis reģions tapis arī par vienu no vietām Zviedrijā, kurp cauru gadu dodas putnu vērotāji no daudzām Eiropas valstīm. Īpaši tādām, kur intensīvā lauksaimniecība pārveidojusi vidi tiktāl, ka parastais lauku zvirbulis kļuvis par lielu retumu. Par dzērvēm, zosīm un bridējputniem pat nerunājot. Tāda ir maksa par aizvien lielākiem lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjomiem.
Augusta beigās esam zemnieku saimniecībā pie Flaksjona ezera. Tur (vietā, ko sauc par Nasklipana) saimnieko Marija un Peters. Viņi ir pusmūža pāris, kam bērni aizklīduši uz pilsētām citas dzīves meklējumos. Ar lauksaimnieciskās produkcijas lielražošanu viņi vairs nenodarbojas. Palicis vien neliels govju un aitu pulks, kam ganības ierīkotas saimniecībai piederošajās, laiku pa laikam applūstošajās palienēs. Īstais bizness ir “birdwatching” jeb putnu vērošana. Pareizāk būtu teikt – abi zviedru pensionāri savās mājās ierīkojuši nelielu viesu namu, kurā lielāko gada daļu uzņem putnu vērotājus no Lielbritānijas, Vācijas, Dānijas un Nīderlandes. Šajās valstīs, kā jau minēts, zeme, kas piemērota lauksaimniecībai, ir “likta lietā” un piedrazota ar ķīmiju, lai panāktu lielāku ražību. Savukārt daudzviet Zviedrijā ar daļēju ES, valsts, pašvaldību un galvenokārt pašu zemnieku uzņēmību dabas vērotāji saņem to, ko zaudējuši savās zemēs. Viesiem ierīkotas vairākas istabiņas bez īpaša šika, bet ar labierīcībām, tiek piedāvāta izsalkumu remdējoša saimnieces gatavota maltīte. Galvenais – ir iespēja vērot putnus pavasara un rudens migrācijas laikā, tuvējos mežos ligzdojošās vairāku sugu pūces, ērgļus un citus spārnotos lidoņus. Sākot no augusta beigām, veselu mēnesi uz milzīgas, pie mājas izvietotas granīta plāksnes putnu vērotāji, bruņojušies binokļiem un teleskopiem, pēta, kā uz naktsguļu ierodas un iekārtojas dzērves. Pa dienu viņi automašīnās izklīst pa plašo ieleju, meklējot, kur tās barojas nopļautās labības laukos. Ja garkakles saposta vēl nenokultos sējumus, zemniekiem to kompensē.
Putnu vērotāji saimniecības var sameklēt, palīdzot vietējam tūrisma informācijas centram, ko ierīkojusi pašvaldība un kurā strādā viens algots darbinieks. Tomēr lauvastiesa interesentu ierodas ar savu mītnes zemju specializēto tūrisma firmu starpniecību. Visas viesu mājas, kas ko piedāvā dabas mīļotājiem, ir to datu bāzē, un tūristu operatori paši organizē ciemiņu plūsmu. Saimniekiem atliek uzturēt kārtībā naktsmītnes, vērošanas vietas un dabas takas.
Ekoloģiskā saimniekošana – ES un valsts aprūpē
Daudz kas izveidots un tiek uzturēts kārtībā ar ES, Zviedrijas valdības un pašvaldību atvēlētajiem līdzekļiem. Zviedru lauksaimnieki, kuru īpašumā ir palieņu pļavas, saņem maksājumus par to atbrīvošanu no krūmiem, regulāru zāles nopļaušanu vai noganīšanu ar liellopiem vai aitām.
Pēdējos gados īpaši izdevīgi turēt lopus, kas ganās savā vaļā pļavās un netiek piebaroti ar speciāliem augšanas hormoniem bagātinātu barību. Mūsu grupa apmeklēja kādu piena un gaļas ražošanas saimniecību, kurā 220 hektāros saimnieks (starp citu, vecumā nedaudz virs trīsdesmit gadiem) tur ap divsimt govju. Tās brīvi ganās iežogotās palienes pļavās. Ziemai sienu saimnieks sagādā, daļu nopērk. Uz slaukšanu divas reizes dienā piena devējas fermā ierodas pašas. Procedūra pilnībā automatizēta ar speciāla robotizēta agregāta palīdzību. Ja kāda govs neatnāk uz slaukšanu, par to ziņo datorizētā uzskaites sistēma, jo visi dzīvnieki aprīkoti ar elektroniskiem čipiem. Piena iepirkuma cena – vidēji 21 santīms litrā. Savukārt šādi turētu liellopu gaļas cena ir ievērojami augstāka par vidējo.
Atbalstīt savējos – tas ir patriotiski
Veikalu plauktos zemnieku audzēto lopu gaļa nemēdz iegult un ir ļoti pieprasīta. Pirmkārt, tāpēc, ka ir no bioloģiskās saimniecības. Otrkārt, pozitīvā reklāma nodrošinājusi, ka, iegādājoties šādu produkciju, pircējam ir apziņa, ka tiek atbalstītas tradicionālās Zviedrijas lauku vērtības. Katrā ciematā ir veikals, kurā tirgo vietējo zemnieku ražojumus – gaļu, pusfabrikātus, sieru. “Ziņas” varēja par to pārliecināties Flackebo ciemata veikalā, kur svaiga gaļa un piena produkti no letes pircēju somās pazuda stundas laikā.
Atsevišķs ir stāsts par lēnes galvaspilsētas Vasterasas zemnieku produkcijas tirgu. Pilsēta ar 130 tūkstošiem iedzīvotāju ir sestā lielākā Zviedrijā, un zemnieku tirgus tur tiek rīkots sestdienās. Pārdot drīkst vienīgi produkciju, kas izaudzēta un iegūta vietējās saimniecībās. Cilvēki ir gatavi izstāvēt garas rindas, lai nopirktu dārzeņus, augļus, gaļu, zivis, sieru, maizi un daudz ko citu, kas audzēts bez ķīmijas piedevām. Tirdziņā atvērtas arī vairākas vietas, lai nobaudītu uzkodas, kas izgatavotas no tur iegādājamiem produktiem.
Uzņēmība un izdoma
Jāpiebilst gan – arī tur dzirdējām stāstus, ka valsts atvēl maz palīdzības, zemas iepirkuma cenas un tā tālāk. Tajā pašā laikā, kad taujājām, vai tiešām tik slikti klājas, saimnieki šķelmīgi uzsmaidīja un atteica, ka pasūdzoties kļūst vieglāk. Kopumā viņi ir apmierināti. Galvenais, laikus pārorientēties tirgū uz pieprasītākajiem pakalpojumiem un produktiem. Ņemot vērā salīdzinoši neskarto Latvijas dabu, daudzi Zviedrijā sastaptie speciālisti uzsvēra – ja būsim pietiekami uzņēmīgi, varam nosmelt pamatīgu ārvalstu tūristu “treknā krējuma” kārtu.
Nobeigumā vērojums no Zviedrijas vidienes – nekur neredzējām pie mums kulta stāvokli ieguvušā rapša laukus. Izrādās, ekoloģisks biodīzelis ir tikai daļēji. Pārāk daudz jālieto ķīmija, lai to izaudzētu.
